Cienījamie salidojuma dalībnieki!
Šajās dienās aprit 76 gadi, kopš Molotova – Ribentropa pakts fiksēja Austrumeiropas sadalīšanu nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības interešu sfērās. 1939.gada 23.augustā parakstītais PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums un tā slepenais papildprotokols, bija prettiesisks un cinisks darījums uz trešo valstu rēķina. Tas bija kara, dalīšanas un iznīcības pakts, kas pilnībā sagrāva pēc Pirmā pasaules kara izveidoto drošības sistēmu Eiropā. Šis pakts pavēra PSRS ceļu uz Rietumiem, iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam un sankcionēja agresiju un represijas pret tūkstošiem cilvēku. Arī pret jums un jūsu ģimenēm, pret mūsu valsti…
Karš izšķīra ne tikai valstu nākotni, sagraujot arī Latvijas plaukstošo tautsaimniecību, bet izpostīja daudzu cilvēku un ģimeņu likteņus. Represijas - tās bija salauztas sirdis; sadragāta bērnība un sabradāta jaunība; izmocīti likteņi; izpostīti īpašumi un nacionālās vērtības.
Tūkstošiem cilvēku tika nepamatoti mocīti, noslepkavoti šeit Latvijā un tūkstošiem dzīves ceļi moku gaitās aizgāja Sibīrijā un Tālajos ziemeļos. Tie, kas izturēja un atgriezās – visu paturēja savā sirdī un atmiņā. Un šodien vēstures grāmatas par to neklusē – jaunā paaudze zina, kas ir represijas; jaunā paaudze zina, kas ir genocīds. Par to runās un atcerēsies!
Mēs arī atminamies, ka apstākļos, kad 1939.gada 1.septembrī Eiropā iesākās karš un tika radīti priekšnoteikumi PSRS agresijai Baltijā, Latvija diemžēl nevarēja ietekmēt savu likteni un aizstāvēt savus pilsoņus. Tā laika valdība īsti neizprata stāvokļa nopietnību un pietiekami intensīvi nemeklēja valsts neatkarības saglabāšanas iespējas.
Esmu pārliecināts, ka šodien mēs varam sevi aizstāvēt – gan pateicoties mūsu partneriem Eiropas Savienībai un NATO, kā arī paši stiprinot un rūpējoties par savas valsts drošību un nākotni.
Taču šīs rūpes ir svarīgi neaizmirst ne brīdi – jo sevišķi miera apstākļos, kad ir tik daudz jomu, kas šķiet svarīgākas par mūsu drošību un neatkarību. Bet atcerēsimies - ja nebūtu mūsu neatkarīgās Latvijas, nekam citam, par ko iestāties un par ko diskutēt, nebūtu nozīmes.
Cienījamie salidojuma dalībnieki!
Šajā dienā vēlos pateikties jums par aktivitāti un patriotisko nostāju, atbalstot valstiski svarīgu iniciatīvu – pieņemot Latvijas politiski represēto apvienības rezolūciju. Es augstu vērtēju jūsu rūpes, pat savos ievērojamajos gados, sekojot līdzi valsts politiskajām un ekonomiskajam norisēm, kā arī izteikto atbalstu valsts drošības spēcināšanai, aizsardzības budžeta palielināšanai un, it īpaši, jaunsargu patriotiskajai audzināšanai.
Rezolūcija skaidri pauž, ka iestāsieties ne tikai par tikai par savas organizācijas interesēm, bet visas Latvijas drošību un nedalāmību, pārticību un nākotni!
Mēs lepojamies ar jums, ar savu valsti, ar tās neatkarību, kas – kā jau to parādījis aizvadītais gadsimts – nav pašsaprotams un garantēts fakts. Tā ir jāveido, jāuzlabo un jāattīsta un to mēs varam tikai kopā. Kopā - jauni un veci. Kopā pieredzējušie un mazāk pieredzējušie šajā dzīvē. Jo tikai kopībā ir mūsu spēks.
Mums jāveido tāda Latvija, lai mūsu bērni var būt lepni dzīvot Latvijā. Lai viņi būtu lepni par to, ka viņu vecāki, vecvecāki ir izcīnījuši valsts neatkarību, aizstāvējuši to un pratuši radīt labu pamatu pārticīgai un saliedētai Latvijai! Mūsu Latvijai!