Vēlreiz par Basteja bulvāri: izteiksim cieņu, neupurējot vēsturi

A.Meierovica nopelniem un nozīmi latviešu nācijas un valsts vēsturē domstarpību nav. Tās ir par veidu un paņēmieniem, kā parādīt pienācīgu cieņu šim valstsvīram un iemūžināt viņa piemiņu. 3.aprīlī laikrakstā Diena bija publicēts vēsturnieces Vaidas Villerušas raksts Basteja bulvāra pārdēvēšanas divdesmitgade, bet tieši pēc nedēļas — ārlietu ministra Māra Riekstiņa raksts Meierovica bulvāris. Jau 17.martā jautājums par Basteja bulvāra nosaukuma maiņu tika izskatīts Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijā, bet 10.aprīlī — Rīgas domes pieminekļu padomē. Abas neatbalstīja ielas vēsturiskā nosaukuma mainīšanu. Tiem, kas jau ievelk elpu, lai minētās institūcijas nekavējoties nosauktu par prokremliskām, sovjetiskām, prettautiskām vai kā citādi apsaukātu, jāpaskaidro: gan vienā, gan otrā darbojas sabiedrībā atzīti zinātnieki, vēsturnieki, kultūras darbinieki, mākslinieki un arhitekti. Viņi nav politisku partiju biedri. Pieminekļu padomē ir gan daži politiķi, bet viņu līdzdalība padomes darbā nekad nav izšķīrusi pieņemto lēmumu būtību. Vēsturnieces V.Villerušas izcili korektajam un precīzi argumentētajam rakstam vajadzēja beidzot pielikt punktu pēdējo 12 gadu laikā nu jau ceturto reizi uzjundītajam pārdēvēšanas jautājumam. Taču tieši pieminekļu padomes sēdes dienā parādījās Ārlietu ministra raksts, un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke ministra sacerējumu pasniedza kā neapstrīdamu pierādījumu Basteja bulvāra pārdēvēšanas nepieciešamībai. Pieminekļu padomes locekļi pilnīgi vienprātīgi jau bija ieteikuši Z.A.Meierovica vārdā nosaukt jaunveidojamo maģistrāli — ziemeļu ievadu Rīgā, kura nozīme ne tikai pilsētas, bet arī Latvijas un visas Baltijas mērogā būs nesalīdzināmi spēcīgāka, nekā tikai 510 metru garajam Basteja bulvārim. Ieteikums palika nesadzirdēts. Cienījamais mūsdienu ārlietu ministrs pēc retoriska ekskursa pamatskolas vēstures kursā nonāk pie noteikti atbalstāma priekšlikuma: viņa amata izcilais priekštecis tik tiešām "ir pelnījis simboliski spēcīgāku piemiņas formu, kuru nevarētu nepamanīt publiskajā telpā", un tieši to arī iesaka visi kultūras darbinieki. Taču sekojošais ministra aicinājums "atjaunot tagadējam Basteja bulvārim tā vēsturisko nosaukumu — Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris. Šo bulvāri Z.A.Meierovica vārdā sauca no 1929. līdz 1941.gadam" ir loģikas absurda šedevrs. Kā gan var atjaunot to, kas ir jau atjaunots? Basteja bulvārim taču ir nevis kaut kāds "tagadējais", bet gan 1990.gadā atjaunotais vēsturiskais nosaukums. Ja par īsto un vienīgo pareizo "vēsturisko" tiek pasludināts nosaukums, kas bulvārim tā 150 gadu ilgajā mūžā bija tikai 11 gadu (diez" vai vēl 1941.gadā kāda iela Rīgā vēl saucās "buržuāziski nacionālistisko tautas ienaidnieku" vārdos), tad pēc elementāras formālās loģikas daudz īstāks vēsturiskais nosaukums ir Padomju bulvāris, kāds tam bija visu padomju okupācijas laiku! Tomēr tas bija jau Basteja bulvāris un tā tuvākā apkārtne, kurā tieši no padomju lodēm 1991.gada janvārī krita tie cilvēki, kas savas dzīvības atdeva par Latvijas tikko atjaunoto neatkarību. Citām konkrētām personām ar šo vietu tiešas vēsturiskās saistības nav. Šodienas Vācijā neviens netur godā Bismarku, kā to, spriežot pēc viņa raksta, varbūt iedomājas mūsu ārlietu ministrs. Bismarka piemineklim Hamburgā ļauts ieaugt kokos, lai pārāk nerēgojas, bet Bismarka tilts, iela un laukums Berlīnē ir vienkārši neizmainīti kādreizējie vietu nosaukumi un patiesībā ir pretarguments tam, ko mēģina iestāstīt ministrs. Rīgas plānā Basteja bulvāris pirmoreiz iezīmēts 1856.gadā izstrādātajā pilsētas centra pārveidošanas projektā un savus apveidus ieguvis ap 1860.gadu, kad tika nojaukti zemes vaļņu un bastionu nocietinājumi ap vecpilsētu. Jauno bulvāri izveidoja tieši nojauktā Smilšu bastiona vietā gar valni jeb kurtīni, kas savienoja šo bastionu ar Jēkaba bastionu, bet bulvāra izliekums plānā seko kādreizējā Jēkaba ravelīna iekšējai kontūrai. Basteja bulvāra un ar to nesaraujami saistītais Vaļņu ielas nosaukums simboliski fiksē visnozīmīgāko brīdi visā Rīgas attīstības vēsturē, kad pilsēta no viduslaicīga cietokšņa sāka pārvērsties par mūsdienu lielpilsētu. To pilsētu, kuras viss vēsturiskais centrs ar tā namiem, ielām un ielu nosaukumiem tagad ir pasaules kultūras mantojuma vieta. XX gadsimtā līdz pat septiņdesmitajiem gadiem šī svarīgā vēstures epizode ne tikai netika izprasta un pienācīgi novērtēta, bet bija pilnīgi izzudusi no sabiedriskās apziņas. Ar to arī izskaidrojama Basteja bulvāra pārdēvēšana par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri 1929.gadā, jo tolaik ielas vēsturiskais nosaukums acīmredzot pārprasti asociējās ar tā laika oficiālās ideoloģijas izpratnē nevēlamajām vāciskās kultūras iezīmēm, kaut arī bastionus necēla vācieši (vispirms XVI gadsimtā poļi, bet XVII gadsimtā pārbūvēja zviedri). Šis nosaukums saglabājās līdz padomju okupācijai un pēc tam tika mainīts vēl trīs reizes, atspoguļojot valdošās politiskās sistēmas ideoloģiju (Padomju bulvāris — Vācu Ordeņa gatve — Padomju bulvāris). Jebkura vēlreizēja šādas nozīmes ielas pārdēvēšana ir pilsētas vēstures liecību un līdz ar to pilsētas kultūras stabilo vērtību iznīcināšana, tādējādi arī necieņas izrādīšana personai, kuras vārdā grib nosaukt šo vietu. Te, protams, nav runa par neprātīgajām bastionu atjaunošanas idejām (pašvaldības politiķu kādreiz tik aizstāvētais Triangula bastions u.tml.), bet par publiskajā telpā korekti pasniegtu pilsētas vēstures atspoguļojumu, kas pagaidām vēl nav izkropļots. Vēsturiskas ielas pārdēvēšana kādas personas vārdā patiesībā ir tikai primitīvs populisms. Z.A.Meierovics būtu pelnījis, lai viņa piemiņa tiktu iemūžināta nopietnākiem un cienīgākiem paņēmieniem, lai Rīgā būtu arī viņa piemineklis, kas varētu atrasties, piemēram, Kronvalda parkā pie Ārlietu ministrijas ēkas. Visādi atbalstāms ir akadēmiķa Jāņa Stradiņa ieteikums Z.A.Meierovica vārdam rezervēt tuvākajā nākotnē izbūvējamo ziemeļu ievadu: tas būtu loģisks līdzsvars Daugavas kreisajā krastā esošajai Kārļa Ulmaņa gatvei un topošajai Jāņa Čakstes gatvei. Tas arī radītu vēsturisko politisko personu vārdos nosaukto vietu skaidri uztveramu sistēmu, kas tiešām atbilstu Z.A.Meierovicam izsakāmās patiesās atzinības līmenim. Speciālistu argumenti politiķiem parasti gan nešķiet saistoši. Riekstiņa kungs ir gana vaļsirdīgs: "Pie pašreizējā partiju sadalījuma galvaspilsētas pašvaldībā ir grūti iedomāties nopietnus pretargumentus, kas varētu Rīgas domes deputātu vairākumam ļaut apšaubīt nepieciešamību iemūžināt Z.A. Meierovica piemiņu." Politiķuprāt tas acīmredzot iespējams vienīgi Z.A.Meierovica piemiņai necienīgā veidā iznīcinot daļu no pilsētas kultūras vēstures. Kārtējo reizi jūtams: ko nu jūs, kvaukšķi! Nākotni tik un tā nosakām mēs! Tomēr izrādās, ka uz politiķu populisma āķa joprojām uzķeras daudzi jo daudzi. Jau pēc šī raksta tapšanas diskusija turpinājusi izvērsties. 12.aprīļa Dienā parādījās informatīvs rakstiņš Meklē objektu Meierovica vārdam, kurā pasniegtā informācija, virsrakstu ieskaitot, nav visai precīza. 15.aprīlī Dienā publicēts Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa ķīmijas zinātņu doktora un Okupācijas muzeja valdes priekšsēža Pētera Bolšaiša raksts Par Meierovica bulvāri un Latvijas dzimšanas dienu. Diskusijā iesaistījušos lielākā daļa, tostarp arī vairāki 16.aprīļa Dienas rubrikas Tautas balss teicēji, pārmet vēsturisko nosaukumu aizstāvjiem it kā vēlmi redzēt atjaunotus Aleksandra II vai citu caru laiku nosaukumus. Tā ir vai nu muļķība, vai arī jautājuma tīša vai nekaunīga sagrozīšana, kas no patiesības ir vēl tālāk nekā kosmosā viena galaktika no otras. Tiem, kuri nevēlas Basteja bulvāri nosaukt citā vārdā, pat sapņos nerādās citi nosaukumi pašreizējo vietā! XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā īstenotajā vietvārdu sakārtošanas gaitā, likvidējot krievu okupācijas laika kroplības, varbūt ne viss tika izdarīts pilnīgi perfekti, bet šodien vēlreizēja vietvārdu mainīšana Rīgas vēsturiskajā centrā ne ar ko neatšķirsies no vēstures sliktākās pieredzes. Pēterim Bolšaitim vienā ziņā ir pilnīga taisnība: "Mūsu valsts dibinātāji bija daudz pieticīgāki ielu pārdēvēšanā un izrādīja lielāku pietāti pret vēsturi." Uz to var aicināt arī pašu Bolšaiša kungu.