lv saņēma pēc tam, kad iestādei bija nosūtījis jautājumus par VID Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča darbanespēju un viņa turpmāko nākotni iestādē. Ekspertu teiktais liecina — ar nosūtīto vēstuli VID nonācis pretrunā ar likumu un labas pārvaldības principiem.
Cik ilgi V.Vaškevičs, kuram atņemta pielaide valsts noslēpumam, liedzot viņam ieņemt pašreizējo amatu, šogad ir slimojis un atradies atvaļinājumā, kā rit jaunā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka meklēšanas process un ko VID plāno darīt ar V.Vaškeviču, — tie bija jautājumi, ko portāla diena.lv reportieris nosūtīja VID komunikācijas daļai. Atbilde pēc būtības uz nevienu no šiem jautājumiem netika saņemta, tajā pašā laikā VID vēstulē netieši pauž neapmierinātību ar līdzšinējām Dienas publikācijām un norāda, ka "abpusējās [VID un Dienas] sadarbības rezultāts ir lēmums laikrakstam Diena atbildes sniegt likumā noteiktajā termiņā rakstiski". A.Bušta gan noliedz, ka žurnālisti nevarētu VID uzdot neērtus jautājumus vai publicēt VID nepatīkamu informāciju. "Tai pašā laikā neesam arī āži, kas nesaprot, kurā brīdī informācija, lai arī mums nepatīkama, ir atspoguļota objektīvi, kurā tendenciozi. Jūs prasāt kvalitāti no mums, mēs savukārt no Jums. (..) Tas gan nenozīmē, ka sadarbības modelis nevarētu mainīties," rakstīts vēstulē.
"Tā ir diezgan nožēlojama komunikācija ar medijiem. Demokrātiskā valstī tādai nav vietas," uzskata informācijas atklātības pētniece Linda Austere. Viņasprāt, VID vēstule tulkojama kā bartera piedāvājums — "ja jūs labi rakstīsiet, mēs sadarbosimies". Taču valsts iestādei nav jābūt tai, kas šķiro medijus, šī funkcija atstājama auditorijas ziņā, norāda L.Austere. Arī LU doktorants komunikācijas zinātnē Dmitrijs Petrenko norāda — atsevišķas valsts iestādes ir saglabājušas padomisku tradīciju komunikācijā ar medijiem, uzskatot, ka žurnālistiem ir tikai jāspodrina iestādes tēls, nevis kritiski jāvērtē tās darbs. "Skaidrs, ka notiek žurnālistu audzināšana," viņš saka. Abi eksperti ir vienisprātis, ka VID nevadās pēc labas pārvaldības principa, informāciju sniedzot nevis pēc iespējas ātrāk, bet gan likumā noteiktajā termiņā jeb 15 dienās. Turklāt L.Austere uzsver, ka VID rakstītais ir pretrunā Informācijas atklātības likumam, kas nosaka — iestāde nevar izvēlēties, kādā formā atbildēt, jo atbilde jāsniedz saņēmējam ērtākajā formā. L.Austere stāsta, ka viņas redzeslokā nonākuši arī citi līdzīgi gadījumi, un iesaka medijiem šādā situācijā vērsties pie tiesībsarga, jo mediju šķirošana varētu būt klasificējama kā diskriminācija.