Vēstules. Kā piesaistīt vietējos iedzīvotājus, lai viņi strādātu Latvijā?

Pirmkārt, viņi degradē mūsu jaunatni. Mūsu valstī tiek lemts par viesstrādnieku ievešanu, un sen jau tas notiek, tikai nelikumīgā kārtā. Viņiem taču kaut kur ir jādzīvo — vai nu vagoniņos vai kopmītnēs. Tāpat jāatrisina ēdināšanas jautājums. Kāpēc uz tādiem pašiem noteikumiem nevarētu atvest uz nedēļu bezdarbniekus no Latgales un citiem rajoniem, kur ir bezdarbs? Izejamās dienās viņus ar organizācijas transportu nogādāt uz mājām. Viņu algu atdot viņu sievām. Vienvārdu sakot, viņu ģimenes locekļiem, kuri tos izlietos lietderīgi. Kuri patstāvīgi cilvēki, tiem tādi ierobežojumi nav vajadzīgi. Vēl viena problēma ir, ka daudziem nav pases — vai nu tā ir pazaudēta, vai ieķīlāta un nodzerta. Viņus vajadzētu pieņemt darbā bez dokumentiem. Un uzdot kādam cilvēkam ar šo jautājumu nodarboties, kamēr viņš strādā šinī darbā, jo pats viņš to nav spējīgs izdarīt, beigās sāks zagt un nokļūs cietumā, būs viens pazudis cilvēks vairāk. Tas pats attiecas uz tiem, kuri atbrīvojas no ieslodzījuma. Viņiem pase ir un Ls 15, bet nav kur dzīvot. Nu varbūt dažam ir ģimene un viss kārtībā. Bet ko dara vieninieki? Vispirms vajag aplaistīt atbrīvošanos, tas ir vismaz nedēļas jautājums, un kabatā nepaliek ne santīma. Nekur viņu negrib ņemt, jo uzzina, ka viņš ir bijušais ieslodzītais un bez dzīvesvietas. Ko atliek darīt? Palikt par bomzi, zagt, slepkavot, izvarot, lietot narkotikas un atkal nokļūt cietumā. Tas viss ir tāpēc, ka nedz valstij, nedz kādai organizācijai šis apstāklis nav jākontrolē un jāpalīdz cilvēkam nokļūt uz pareizā ceļa. Tautai vispār ir tāds viedoklis, ka bijušais cietumnieks ir apzīmogots uz visu mūžu par noziedznieku pasaules locekli. Es personīgi deviņus gadus no savas dzīves pavadīju Kazahstānā. Man bija tas gods strādāt pie kādreizējā PSRS vadītāja Maļenkova G.M. Viņš strādāja Pavlodaras apgabalā par TEC direktoru. Viņam ar" bija problēma ar dzērājiem un visādiem cilvēkiem, kuri nevēlējās strādāt, starp tiem bija bijušie cietumnieki un visādi dēku meklētāji. Bija viens cilvēks, kurš ar viņiem nodarbojās. Viņi tika ēdināti un tāpat saņēma cigaretes, bet nopelnīto naudu uz rokas nedeva. Pēc kādiem mēnešiem viņš ar dažiem gāja uz vienīgo universālveikalu, tur viņus apģērba, kā pienākas, un atlikušo naudu iedeva uz rokas strādniekam, lai pietiktu naudas līdz nākamajai algai. Ja viņš nākamo algu nodzēra, tad bija jāraksta iesniegums, lai atlaiž uz paša vēlēšanos. Daudzi šos noteikumus izturēja un kļuva par kārtīgiem strādniekiem. Vai arī mēs par ko tādu nevarētu padomāt un to ieviest dzīvē? Nedomājiet, ka ievestais darbaspēks būs liels ieguvums. No turienes arī neatbrauks labākais kontingents. Jo labs speciālists savu zemi nepametīs.