Medijos ik palaikam pazib vēstis par Krievijas prezidenta D.Medvedeva un šīs valsts augstu amatpersonu paziņojumiem, ka Krievija pretosies citu valstu mēģinājumiem «izkropļot» vai «pārrakstīt» Otrā pasaules kara vēsturi un ka mūsdienu sabiedrībai vajadzētu iedvesmoties no pagātnes varoņdarbiem, lai pārvarētu visas grūtības, jo vēsture ir spēcīgs morālais resurss Krievijas attīstībai (piemēram, sk. Diena, 2009, 27. janv.).
Šīs pēdējās tēzes īstenojumu praksē demonstrē 2009.gadā Maskavā izdevniecībā Prosvesčenije klajā nākusī A.Levandovska, J.Ščetinova un S.Mironenko mācību grāmata 11.klasei Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka (Krievijas vēsture. XX–XXI gadsimta sākums). Tā ir «bāzes līmeņa» mācību grāmata, kas adresēta vispārizglītojošām mācību iestādēm un ieguvusi Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministrijas rekomendāciju. Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka iznākusi sērijā Maskavas Valsts universitāte – skolai. Pēc tehniskās pases datiem, grāmatas tirāža – 50 000 eksemplāru. Ievadvārdos universitātes rektors V.Sadovņičijs uzsver, ka «vēsture – diža zinātne. Tā māca mūs saprast un mīlēt Tēvzemi. Tā sniedz mums paraugus, kam līdzināties, un brīdina par kļūdām». Rektors arī uzsver, ka Maskavas Valsts universitāte vēlas, lai skolēni iegūtu «dziļas un objektīvas vēstures zināšanas», kas ir ļoti svarīgas «mūsu sarežģītajā un nemierīgajā laikā».
Varas lomas definīcija
Jaunā mācību grāmata jau īsteno 2008.gada augustā klajā nākušās varas rekomendācijas Krievijas 1900.–1945.gada vēstures veidošanā un mācīšanā skolās, kā arī 2007.gadā publiskotās 1945.–2007.gada vēstures koncepcijas vadlīnijas. To uzdevums bija izstrādāt tādus Krievijas vēstures notikumu vērtējumus, kas stiprinātu Krievijas valsts varenības vēsturisko tēlu gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas jomā un kalpotu Krievijas «pilsoņu–patriotu» audzināšanas uzdevumiem. Jaunā Krievijas vēstures koncepcija galvenā vēstures varoņa lomu ir pārliecinoši piešķīrusi varai. Tādēļ skolu mācību grāmatu uzdevums ir skaidrot tās darbības motīvus un loģiku, akcentējot un piešķirot pozitīvu vērtību visām varas darbībām, kas Krieviju dara varenu, it īpaši pasaules līmenī.
Pagājušā gada vasaras beigās Krievijas vēstures jaunās rekomendācijas izsauca arī demokrātiski orientētās sabiedrības sašutuma vilni, jo ne vien attaisnoja totalitārās varas īstenotās milzīgās represijas, bet pat definēja tās kā racionālu valsts attīstības instrumentu.
2009.gada mācību grāmata Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka ir aizraujošs, ļoti labi veidots un uzrakstīts vēstures stāsts par Krievijas varu, par tās prasmi, gudrību un neatlaidību pārvarēt daudzās iekšpolitiskās un starptautiskās grūtības, kā arī uzvarēt XX gs. nozīmīgākajā – Lielajā Tēvijas – karā un pēc tā tapt par ļoti nozīmīgu un ietekmīgu pasaules lielās politikas veidotāju. Varas darbība valsts varenības labad attaisno jebko, arī savas valsts un citu zemju cilvēku nāves. Piemēram, aplūkojot Pilsoņu kara iznākumu, boļševisma uzvaras vērtība ir Krievijas valstiskuma un suverenitātes saglabāšana (jo to nespēja paveikt citi politiskie spēki), forsētās modernizācijas (kuras sastāvdaļa bija arī represēto darbs) nozīme – rūpniecības nozaru struktūru un tehniskās apgādes līmeņa līdzināšanās attīstītākajām kapitālistiskajām valstīm. Mācību grāmata konsekventi ik nodaļā veido lepnumu par Krievijas valsti, tās varas (ir īpaši, PSRS varas) darbību, prasmi un spēju vienmēr būt uzvarētājai, tādējādi pildot patriotiskās audzināšanas misiju.
Baltijas sīkās skrūvītes
Baltijas vēsturei šajā mācību grāmatā ir atvēlēta ļoti niecīga vieta. Latvija, Lietuva un Igaunija ir sīkas skrūvītes lielajā Krievijas vēstures mehānismā, kas, protams, tiek ievietotas vien tajās vietās, kur spēj kalpot šīs konstrukcijas sekmīgai darbībai. Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka Baltijas valstis kopš to dibināšanas 1918.gadā neattēlo kā suverēnas kaimiņvalstis, bet gan vairāk kā Krievijas impērijas sastāvdaļu. Tā, piemēram, mācību grāmatā norādīts, ka boļševiki, īstenojot nacionālo politiku, atzina Somijas un Polijas neatkarību, jo viņi «nevarēja nerēķināties ar somu un poļu tautu stingro gribu atjaunot savu valstiskumu». Savukārt par Baltijas valstu suverenitātes atzīšanu nekas nav teikts, vien piebilsts - «vietā atgādināt, ka padomju vara, kas bija nostiprinājusies Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tur nenoturējās».
Arī 1939.–1941.gada Baltijas valstu un PSRS attiecību atainojumā Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka nekādus īpašus pārsteigumus nerada. Tāpat kā agrākajā padomju vēstures koncepcijā atbildība par PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma jeb Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanu 1939.gada 23.augustā lielā mērā tiek uzlikta Rietumu valstīm, kas sarunās par sadarbību ar PSRS bija pārāk stingrās bezkompromisa pozīcijās un, pēc Staļina rīcībā esošajām ziņām, vienlaicīgi veda slepenas pārrunas ar Berlīni. Par Baltijas valstu okupāciju (protams, nelietojot šo jēdzienu) lasāms: «1939.g. septembrī–oktobrī staļiniskā vadība uztiepa Igaunijai, Latvijai un Lietuvai «savstarpējās palīdzības līgumus», saskaņā ar kuriem tās savas karabāzes nodeva PSRS. Nākamajā gadā notika Lietuvas un Latvijas seimu un Igaunijas valsts padomes «vēlēšanas». Tajās piedalījās kompartiju izvirzītie un padomju specdienestu pārbaudītie kandidāti. Tādā veidā ievēlētie parlamenti vērsās ar lūgumu savas valstis pieņemt PSRS sastāvā. 1940.g. augustā šis lūgums tika apmierināts, un PSRS papildināja trīs jaunas «sociālistiskās republikas».» Domājams, ka skolēnu vidū, kas ir šīs mācību grāmatas auditorija, šie teikumi īpašas šaubas par ticamību nerada. Tie arī nerosina uzdot jautājumu: vai Baltijas valstis tika vai netika okupētas? Grāmatas autori 1939.–1940.gada norišu virknējumā neiekļauj faktu par Sarkanās armijas ienākšanu Baltijas valstīs 1940.gada jūnijā, tādējādi šo zemju nonākšanai Padomju savienībā piešķirot miermīlīgu raksturu, pat labdabīgu nozīmi, jo vardarbības un agresijas klātbūtnes šajā notikumā vienkārši nav.
Represijām, kas tika īstenotas PSRS sastāvā jauniekļautajās Baltijas valstīs un citās teritorijās, mācību grāmatā atvēlēts sīkdrukas iespiedums. Tā teksts vēsta, ka šajās zemēs sākās sociālistiskie pārveidojumi, kādi PSRS bija īstenoti 20. un 30.gadu mijā, un tos «papildināja terors un lielu cilvēku masu deportācija uz Sibīriju». Kopējā Krievijas vēstures kontekstā par šiem notikumiem tiek rakstīts kā salīdzinoši izteikti maznozīmīgiem, jo tolaik pats svarīgākais bija stratēģiskais uzdevums – gatavoties karam.
Skolu mācību grāmatas attieksmi pret Baltijas valstu vēsturi precīzi raksturo tajā iekļautā krāsainā karte «PSRS tautas saimniecība 1926.–1940.gadā». Tā Baltijas valstis tēlo kā organisku PSRS saimniecības sastāvdaļu, lai gan no visa kartē atainotā 14 gadus ilgā laikposma Latvija, Igaunija un Lietuva bija Padomju savienības sastāvdaļa vien nepilnus piecus mēnešus. Kartē gan ar neuzkrītošu raustītu līniju tiek attēlota PSRS valsts robeža 1939.gada 1.septembrī (paskaidrojums par šo apzīmējumu lasāms kartes leģendā), taču par to daudz spilgtākas un pārliecinošākas ir dzelzceļu līnijas, kas Baltijas teritoriju perfekti iekartē Padomju savienībā, neļaujot pat šaubīties par šo teritoriju nepiederību lielvalstij. Tāda paša satura kartes rodamas arī citās Krievijas skolu vēstures grāmatās.
Mācību grāmata Istorija Rossii. XX–načalo XXI veka gandrīz pilnībā ir izsvītrojusi no vēstures neatkarīgo Baltijas valstu esību 1918.–1940.gadā, tādējādi arī no turpmākās vēstures dienaskārtības izslēdzot Krievijas atbildību par Baltijas valstu suverenitātes likvidāciju un to pilsoņu likteņiem. Paliek vienīgi jautājums: vai šāda vēstures «pārrakstīšana» un «pārkartēšana» ir attaisnojama Krievijas valsts un varas varenības tēla vārdā?