Vēža slimnieku vairāk, budžetā naudas mazāk

Zinot, ka veselības budžetā nākamgad naudas būs mazāk, neatbildēts ir jautājums — kā tiks nodrošināta valsts obligātā vēža skrīninga programmas īstenošana. Programmai jāsāk darboties jau no 1.janvāra un ar tās palīdzību, pēc speciālistu aplēsēm, onkoloģijas pacientu skaits var pieaugt pat par 15—20%. Kā visi šie cilvēki tiks ārstēti un aprūpēti, ja nebūs naudas? Onkoloģijas pacienti, kuru diagnoze prasa ļoti rūpīgu ārstu uzraudzību, aprūpi un medikamentu lietošanu, ar satraukumu uzņēmuši ziņu, ka nākamā gada budžetā veselības aprūpei atvēlētais valsts finansējums faktiski netiek palielināts. Laikā, kad inflācija valstī mērāma padsmit procentos, reāli tas nozīmē vienu — gan ģimenes ārstu darba apmaksai, gan pacientu izmeklējumiem un aprūpei, arī kompensējamiem medikamentiem nākamgad finansējuma apjoms samazināsies. Kāpēc ir svarīgi runāt par pacientu situāciju tieši saistībā ar onkoloģiskajām diagnozēm? Tāpēc, ka atšķirībā no attīstītajām Eiropas Savienības valstīm, kur vairumā gadījumu vēzi atklāj sākotnējās stadijās, Latvijā patlaban vairāk kā 60% slimnieku vēzis tiek diagnosticēts vēlīnās stadijās (III, IV vai "bez stadijas"), kad ārstēšanās ir dārga, bet izārstēšanās iespējas un prognozes darbspēju atjaunošanai — niecīgas. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā saslimušo skaits palielinājies par 19,5%, bet mirušo skaits — par 16,7%. Nauda un dzīvildze 2007.gadā Latvijā bija ap 60 000 onkoloģisko pacientu, un onkoloģiskās saslimšanas ieņem otro vietu aiz sirds un asinsvadu slimībām. Tieši tāpēc ir tik svarīgi nepārtraukti attīstīt un pilnveidot iespējas vēža diagnostikā un ārstēšanā. Valstī kopumā onkoloģisko pacientu skaits no 52,6 tūkstošiem 2003.gadā jau pieaudzis līdz 59,3 tūkstošiem 2007.gadā. Tas nozīmē vienu — arī valsts budžetā paredzēto līdzekļu apjoms onkoloģisko pacientu ārstēšanai jāpalielina. Lai arī statistika un skaitļi ir sausi un bezjūtīgi, visas Latvijas onkoloģisko pacientu organizācijas vienā balsī apgalvo — mums no svara ir katra diena. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt, kas notiek ar naudu, kas piešķirta valsts kompensējamo zāļu iegādei tieši onkoloģisko pacientu vajadzībām; kam pieder lēmējvara par pacientu dzīvildzi; kas mūsu valstī ir tiesīgs noteikt, cik drīkst izmaksāt viena diena pacienta dzīvē? Vai papildus mēnesis, ko cilvēks var nodzīvot, ja tiek ārstēts ar desmitiem tūkstošu latu dārgu inovatīvu medikamentu, un tas laiks, ko zaudētu, ārstējoties ar vecākas paaudzes medikamentiem, ir izmērāms naudā? Piemēram, mūsu biedrībā zināmi gadījumi, kad pacients, kurš ar ārstu konsīlija atbalstu lūdzis medikamentus individuālās kompensācijas kārtībā, saņem no Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) vēstuli, kurā pamato — saņemot konkrēto medikamentu, pacienta dzīvildze palielināsies tikai par sešiem mēnešiem, kas valstij nav ekonomiski izdevīgi, jo medikamenti ir ļoti dārgi. Satversmē noteikts, ka valsts gādā par visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgi. Onkoloģiskie pacienti savu likteni neizvēlas, vēža izcelsme joprojām ir neskaidra. Onkoloģiskās diagnozes atšķirībā no sirds un asinsrites slimībām nav samazināmas profilaktiski. Nedrīkst aizmirst, ka vairums pacientu ar onkoloģiskajām diagnozēm ir nodokļu maksātāji, tādi bijuši visu mūžu, bet pēc saslimšanas viņu dzīves ilgums un kvalitāte ir atkarīga no valsts budžetā esošās summas, no valsts spējas, arī ieinteresētības ārstēt konkrēto diagnozi. Kompensējamās zāles onkoloģisku diagnožu gadījumā var izrakstīt ģimenes ārsti, onkologi, hematologi. Diemžēl ir situācijas, kad ģimenes ārsti laikus nav pieteikuši kompensējamo zāļu kvotas palielinājumu, un gadās, ka mēneša sākumā ģimenes ārsta budžets kompensējamiem medikamentiem ir pietiekams, bet mēneša otrajā pusē vai nogalē — vairs ne. Gadās arī, ka ģimenes ārstam nav izdevīgi, ka viņa praksē "gadījies" onkoloģiskais pacients, jo medikamenti un nepieciešamie izmeklējumi veido papildu izmaksas. Balstoties uz VOAVA datiem, 2005.gadā onkoloģijas pacientiem izrakstīto kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču apmaksai atvēlēti 2,5 milj. latu, 2006.gadā — 4,7 milj., 2007.gadā — 7,9 milj., bet 2008.gadā — 9,5 miljoni. Pieaugums ir cerīgs, taču, neraugoties uz onkoloģisko pacientu skaita straujo pieaugumu, diagnožu griezumā vislielākā apmērā kompensējamos medikamentus valsts nodrošina tieši asinsrites saslimšanu gadījumos (22,8%), tad endokrīnās un vielmaiņas saslimšanām (18,9%), bet saslimstībai ar audzējiem līdzekļi izdalīti tikai 12,1%. Skrīninga programma Paredzams, ka valsts obligātā vēža skrīninga programma, kas jāsāk īstenot no 2009.gada 1.janvāra, papildus ļaus atklāt vēl 15—20% jaunu onkoloģijas gadījumu ik gadu, kā tas raksturīgi valstīs ar jau iedibinātu skrīninga metodiku. Tāpēc pie esošās pacientu aprūpes situācijas valstij ir jāplāno krietni lielāks nodrošinājums onkoloģijai gan cilvēkresursu ziņā, lai atslogotu ģimenes ārstus, kas sākotnēji koordinē arī onkoloģiskā pacienta nosūtījumus un analīzes, gan palielinot tieši ārstēšanai nepieciešamos izdevumus, tostarp kompensējamo zāļu nodrošinājumu. Zinot, ka kompensējamo medikamentu klāsts ļoti lēni papildinās ar jaunajiem, inovatīvajiem medikamentiem, nekādā gadījumā nedrīkst atcelt kārtību, kad pacients var cerēt uz ārstēšanu individuālās kompensācijas kārtībā. Ja sākotnējo stadiju ārstēšanā specifiskie medikamenti, tostarp valsts kompensējamie preparāti, nav obligāti nepieciešami vai arī tie ir vajadzīgāki mazākā apmērā un īslaicīgāk, tad smagākām stadijām zāles, arī ķīmijterapija, apstarošana un ķirurģiska iejaukšanās jau ir nepieciešama daudz nopietnākā līmenī, kas valstij prasa lielus līdzekļus. Ja, pateicoties vēža skrīninga programmai, tiks atklāts vēl vairāk saslimšanas gadījumu, vai valsts slimnieku aprūpes dienesti, budžeta nodrošinājums vispār ir gatavs apmaksāt izmeklējumus, samazināt rindas, nodrošināt valsts apmaksātās zāles pietiekamā apjomā? Šis jautājums satrauc gan pacientus, gan onkologus. Vēzis nebūt nav viena un vienveidīga diagnoze, bet gan ļoti dažāds norišu kopums, ar atšķirīgu gaitu, prognozi un individuālu norisi. Pat vienas lokācijas un izplatības audzēji dažādiem pacientiem var noritēt atšķirīgi. Ar šobrīd pieejamajām tehnoloģijām ir izārstējami vien 44% vēža slimnieku. Pēc desmit gadiem, attīstoties terapijas metodēm un medikamentu nodrošinājumam, tie varbūt būs jau 60%, bet pēc 20 gadiem — 80%. Sagaidāms, ka nākotnē vēzis potenciāli kļūs par hronisku slimību, līdzīgi kā diabēts, bronhiālā astma un hipertensija, paredz vadošie Latvijas onkologi. Kāda loma šajā procesā būs inovatīviem medikamentiem? Vistiešākā, ar piebildi — ja vien valsts un pacients varēs tos atļauties.