Vienīgā fotogrāfija nebija aktuāla

Bez šaubām, šī filma nav tik bagāta notikumiem un sižetiskām līnijām kā, piemēram, pagājušā gada svētkos pirmoreiz rādītie Rīgas sargi. Tomēr tā atspoguļo mūsu valstij ļoti nozīmīgu momentu, par kuru ir pavisam minimālas vēsturiskās liecības un informācija. Taču ne par to šoreiz stāsts — visi, kas vēlas, filmu var noskatīties un par to spriest paši. Savukārt es jau uz pabeigtās filmas fona gribu vēlreiz izcelt gaismā kādu, iespējams, dažiem mazliet piemirsušos šīpavasara notikumu. Filmā Vienīgā fotogrāfija ir kāds zīmīgs mirklis — iepriekšējā vakara, 17.novembra, tikšanās, kurā tālaika politiķi un sabiedriskie darboņi vienojas dibināt jaunu organizāciju, kas arī tad pasludinās Latviju par neatkarīgu valsti. Tomēr, kā vienmēr, atrodas kāds birokrātisks pretimrunātājs — Voldemārs Zāmuels, kurš grib pieturēties pie līdzšinējās "sistēmas", nevēlas piedalīties jaunas organizācijas dibināšanā, sāk analizēt attiecības, kurš no klātesošajiem ar ko "draudzējas" utt. Kāpēc es par šo epizodi stāstu? Tā visai spilgtā atmiņā atsauc ar šo pašu filmu un daudzām citām pēdējos gados tapušām (vai, gluži otrādi, tieši tādēļ, iespējams, netapušām) vai vēl tikai iecerētām filmām saistīto birokrātiju un lemšanu.Nesaņēma valsts atbalstu Kultūras ministrijas paspārnē darbojas valsts aģentūra Nacionālais kino centrs, kurai gadā tiek iedalīti aptuveni 3 — 4 miljoni latu kino nozares atbalstam (šī summa ar katru gadu nedaudz tomēr pieaug). Minētie līdzekļi nozares attīstībai tiek novirzīti, organizējot projektu konkursus, izvērtējot pieteikumus un tiem attiecīgi arī sadalot līdzekļus. Viss šķiet pavisam skaidri un saprotami. Ir nauda, ir projekti, ir eksperti, kas tos izvērtē un iesaka, kam un cik daudz naudas piešķirt. Tomēr patiesībā minētās sistēmas rezultāts ir tāds, ka, piemēram, jau aprakstītā Brigitas Eglītes filma Vienīgā fotogrāfija, kura stāsta par vēsturiski īpaši nozīmīgu mirkli mūsu valsts attīstībā, atbalstu šim projektam vēl šopavasar nesaņēma! Par spīti tam, ka projektu vērtēšanas kritērijos ir arī tāds punkts kā projekta aktualitāte. Man gan nav nekas iebilstams par to, ka valsts līdzekļi tiek piešķirti tādām filmām kā Kur pazudis Elvis? vai Mazie laupītāji, kas noteikti varētu kļūt par patiešām veiksmīgiem projektiem, tomēr, ja runājam par aktualitāti, — man ir grūti iedomāties, kas var būt vēl aktuālāks par to, ka valsts jubilejas gadā mēs stāstām, kā šī valsts vispār radās un tapa. Tomēr izrādās, ka ir cilvēki, kuri to spēj iedomāties gluži labi un kuriem acīmredzot ir citas prioritātes un citi atskaites punkti aktualitātes izvērtēšanai.Vai pieredzes trūkums? Jā, tiesa, funkcionāri tūlīt iebildīs, ka ne jau aktualitātes trūkuma dēļ filmas projekts tika noraidīts — arguments bija komandas pieredzes trūkums. Kas — piedodiet, palikšu pie sava — arī ir viens no dīvainākajiem argumentiem, kāds dzirdēts, ņemot vērā Brigitas Eglītes un arī pārējo komandas dalībnieku vairāku desmitu gadu pieredzi filmu uzņemšanā. Jo īpaši, ņemot vērā, ka Nacionālais kino centrs vienlaikus atbalstīja vairākus tikko Kultūras akadēmiju beigušu jauniešu projektus. Viņiem šī pieredze būtu? Un pat tad, ja režisores pieredze pārsvarā saistīta ar dokumentālo kino, ne spēlfilmām kā šajā gadījumā, vienmēr pastāv iespēja piešķirt līdzekļus ar papildu noteikumiem. Kurš gan liedza kino centram norādīt, ka filmas uzņemšanā, lai nodrošinātu gala rezultāta kvalitāti, piesaistāms vēl kāds režisors konsultants ar lielāku pieredzi spēlfilmu žanrā? Bez šaubām, arī bez atbalsta no šiem fondiem filma, kā redzams, ir tapusi, tomēr nedomāju, ka tā ir normāla situācija, kad birokrātijas un kādu iekšējo ambīciju dēļ netiek atbalstīti valstiski nozīmīgi projekti un tiem jāiet līdzekļus lūgt kur citur. Turklāt Vienīgajai fotogrāfijai, cik zinu no pašas B.Eglītes teiktā, no valsts līdzekļiem tika prasīti aptuveni 80 tūkstoši latu, kas pietiekami sarežģītai filmai ar arhīvu izpētes darbu, rekvizītiem, kostīmiem, atļauju saskaņošanu filmēšanai Vecrīgā un dažādiem citiem sagatavošanās darbiem patiesībā ir gana maz. Arī visa kopējā projekta summa — 125 tūkstoši latu par filmas uzņemšanu nepilnās divās nedēļās — ir smieklīga summa. Taču, kā redzams, to var izdarīt — par spīti tiem, kas nevar (vai negrib) novērtēt darba jēgu, nozīmi un kvalitāti. Kā dalīt naudu? Zinu, ka pēc šī viedokļa publiskošanas saņemšu pārmetumus no Nacionālā kino centra, kas atkal apgalvos, ka mēs taču jau iepriekš (oktobrī) tikāmies un runājām par nepilnībām esošajos projektu atlases kritērijos un ka pašlaik es tikai lieki jaucu gaisu. Taču gribu arī uzsvērt, ka situācija tieši ar šīs filmas uzņemšanu, manuprāt, ļoti spilgti ilustrē absurdo vērtēšanas mehānismu un parāda plašākai sabiedrībai, cik dīvaini tiek dalīti jau tā patlaban visai knapie valsts līdzekļi. Varbūt tomēr krīzes un lejupslīdes laikā būtiskāk ir izvērtēt prioritātes un dalīt naudu nevis "uz galviņām" visiem, kas nozares vadītājiem šķiet gana paklausīgi, bet gan iedot dažiem, bet patiešām vajadzīgiem projektiem?! Vēl viens iemesls, kādēļ par šo runāju, — Latvijā jau ir pierasts, ka valsts kādās konkrētās norisēs vai projektos nepiedalās ar savu artavu vai kaut nedaudz formālu atbalstu, taču pēc tam, kad izrādās, ka projekts izdevies veiksmīgs, nekautrējas un nevilcinās ar to skaļi lepoties. Ar šīm pārdomām par kino nozares administrēšanas acīmredzamo nekonsekvenci vēlos novērst šādu iespējamību, ka pēc tam, kad Vienīgās fotogrāfijas nozīmība un aktualitāte būs novērtēta (spriežot pēc recenzijām, vēsturiskā vērtība jau ir atzīta), valsts institūcijas sitīs sev pie krūts. Vēl vairāk — manuprāt, šāda situācija pieprasa esošās situācijas nekavējošu auditu un pašu ekspertu, kuri lemj, kam dot naudu un kam ne, darbības izvērtēšanu. Vai tas, ka šāds projekts ir no valsts puses noraidīts, bet pēc tam veiksmīgi īstenots un gana augstu novērtēts, neliecina par ekspertu nekompetenci, Vienīgās fotogrāfijas vietā atbalstot citas filmas, par kurām, iespējams, pēc pāris gadiem mēs tā arī nebūsim neko dzirdējuši? Atgriežoties pie "sausā atlikuma", situācija ar šo filmu tikai pierāda, ka vērtēšanas mehānisms, kā šajā nozarē tiek dalīts valsts atbalsts, ir jāpārskata un būtiski jāmaina, jo esošā sistēma nedarbojas. Precīzāk, darbojas, tikai tās nolūks acīmredzot ir atbalstīt kādus izredzētos, nevis tos, kas spēj radīt patiesi vērtīgas filmas. Šī situācija arī parāda, ka jāpārskata valsts kultūrpolitika kopumā, jo, kā liecina pieredze ar jau minētajiem Rīgas sargiem vai arī (ne kino jomā) dažādiem kultūras pasākumiem, kas saistīti ar valstiski nozīmīgiem notikumiem, tie lielā mērā veicina sabiedrības interesi par mūsu vēsturi. Jo īpaši tās sabiedrības daļas, kurai ikdienā Latvijas vēsture varbūt ir tikai tukša skaņa.