Vienotā Krievija?

Tas nu patiešām bija "suverēnās demokrātijas" meistarstiķis, kura burvība slēpjas apstāklī, ka Putins, piekrītot pēc prezidentūras beigām kļūt par VK oficiālo līderi, izmanījās neiestāties pašā partijā. Lai triks vismaz ārēji izskatītos gludi, VK nācās koriģēt statūtus, paredzot, ka par priekšsēdētāju "var tikt ievēlēts Krievijas pilsonis, kas nav partijas biedrs". Taču cik tur tā darba: pirmdien kongress nobalsoja par statūtu grozījumiem, otrdienas rītā tos reģistrēja Tieslietu ministrijā, un uz brīdi, kad kongresā ieradās Putins, darbiņš bija darīts un padarīts. Kā redzams statūtos, "priekšsēdētājs pārstāv partiju attiecībās ar Krievijas, starptautiskām un citu valstu valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām, sabiedriskām apvienībām, fiziskām un juridiskām personām, plašsaziņas līdzekļiem". Tā, lūk. Ar plašām pilnvarām apveltīts partijas oficiālais līderis, kas nav šīs partijas biedrs - tā ir visai unikāla situācija. Tā atsauc atmiņā pagājušajā rudenī Krievijas plašsaziņas līdzekļos klaiņojošo domu, ka pēc prezidentūras beigām Putins varētu kļūt par "nācijas garīgo līderi". Tā gan neguva attīstību, jo uzreiz asociējās ar Hitleru un Irānas pēdējo turpat trīsdesmit gadu galvenajiem ajatollām. Piedevām nebija skaidrības, kādas Krievijas apstākļos varētu būt Konstitūcijā neparedzētā "garīgā līdera" funkcijas un pilnvaras. Bezpartijisks valdošās partijas galva - šajā statusā ir kaut kas no "garīgā līdera". Tikai miniatūrā. Terminoloģiskas grūtības, meklējot titulu cilvēkam, kas vienlaikus kaut kur gan ir, gan nav, acīm redzot bija neizbēgamas. Salikumam "partijas priekšsēdētājs" ir ķīniešu piesitiens (priekšsēdētājs Mao), tomēr tas skan gaumīgāk nekā ģenerālsekretārs (Brežņevs) vai pirmais sekretārs (Hruščovs). Ja Putins vēlējās turpināt valdīt Krievijā, godīgāk būtu bijis atteikties no prezidentūras termiņu ierobežojumiem. Kā to, piemēram, Kazahijā izdarīja Nursultans Nazarbajevs. Nebija šķēršļu referendumam, kuru varēja sarīkot vienlaikus ar iepriekšējās Domes vai pašvaldību vēlēšanām. Rezultāts iepriekš zināms. Starptautiskā reakcija būtu viebšanās, taču bez nopietnām praktiskām sekām. Turpretim Putina pēdējo mēnešu manevri var kļūt par cēloni nestabilitātei valstī. Pirms Domes vēlēšanām VK kongresā Putins atteicās stāties partijā, taču tās vēlēšanu sarakstā startēja ar pirmo numuru, nodrošinot VK konstitucionālo vairākumu parlamentā, kas ļauj sarīkot impīčmentu prezidentam. Nākamais solis: Putins darīja zināmu, ka varētu pastrādāt premjera amatā, ja par prezidentu ievēlēs "mūsdienīgu politiķi", un viņa griba tika izpildīta. 7.maijā kronēs Dmitriju Medvedevu, Putina "veco Kentu" no Pēterburgas laikiem. 8.maijā Putins - ja nenotiks brīnumi - kļūs par valdības galvu un vienlaikus par t.s. varas partijas virsuzraugu. 9.maijā Sarkanajā laukumā paredzēta militārā parāde, kurā pirmoreiz kopš Gorbačova laikiem piedalīsies kara tehnika. Kas pieņems parādi? Savas valdīšanas astoņos gados Putins ir izveidojis "varas vertikāli", kas pēc viņa prezidentūras beigām paliks, kur bijusi, tikai noteicējs pār to vairs nebūs viņš. Krievijas prezidentam saskaņā ar Konstitūciju dota gandrīz neierobežota vara. To pašu premjeru viņš var atlaist no darba jebkurā laikā un pat nepaskaidrojot, kāpēc. Nav zināms, cik no savas tagadējās varas Putins gribētu "ņemt līdzi" no Kremļa uz Balto namu, un vai Medvedevs ir gatavs atteikties par labu Putinam no kaut kā, ko viņam dod Konstitūcija. Kad 2000.gadā Putins no premjera kļuva par prezidenta pienākumu izpildītāju, viss bija ļoti skaidrs. Boriss Jeļcins devās pensijā un par kaut kādu politisko darbību nākotnē pat neieminējās. Toreiz daudz runāja par vienošanos, ka Jeļcins tikai dzīvos bijuša valstsvīra dzīvi, bet Putins pasargās no iespējamām nepatikšanām Jeļcina t.s. "ģimeni". Tagad situācija ir radikāli atšķirīga. Nemēdz būt tā, ka diviem cilvēkiem par dažādām lietām ir identiski viedokļi. Turklāt pa varas gaiteņiem jau nestaigā tikai divi cilvēki, katram no viņiem ir sava svīta. Līdz šim bija tā, ka Domes vairākums darīja prezidenta administrācijas uzdotos darbus. Patiesībā jau nopietnu domstarpību gadījumā Putinam diezin vai spēs ko līdzēt Domes VK milzīgā frakcija. Jā, VK ir turpat divi miljoni biedru, taču tā lielā mērā ir ierēdņu partija, bet ierēdņu dvēseles pieslienas stiprākajam. Vēl atliek piebilst, ka līdzīga situācija pirms kāda laika bija vērojama citā naftas lielvalstī - Nigērijā, kas arī ir prezidentāla republika. Tur pēc varas pārmantošanas nepagāja ne gads, kad, tāpat tautas kādreiz mīlētu bijušo prezidentu, atzina par "lielāko zagli Nigērijas vēsturē".