Sasniedzot 75 gadu vecumu, eksprezidente vietnē "Faceebook.com" publicējusi pārdomas par bieži vien izteikto apgalvojumu, ka viņa prezidentūras laikā bijusi spīdoša ārpolitikā, bet nav pievērsusies valsts iekšējām problēmām.
Vīķe-Freiberga saskaitījusi, ka astoņu gadu ilgajā prezidentūrā viņai bijušas 3458 iekšlietu aktivitātes, piemēram, tikšanās ar valsts augstākajām amatpersonām, drošības iestāžu vadību, Nacionālo bruņoto spēku pasākumi, tikšanās ar Saeimas un pašvaldību deputātiem un pārstāvjiem, sabiedriskas nozīmes pasākumi un ar ekonomiku saistīti pasākumi, bet ārpolitiskās aktivitātes, piemēram, vizītes, tikšanās ar ārvalstu augstākajām amatpersonām un vēstnieku akreditācijas, bijušas vien 3342.
"Ja šie skaitļi par bijušās prezidentes aktivitātēm kādam šķiet nulles vērti, tad laipni lūdzu parādīt man tos skaitļus, kas tos pārsniegtu no jebkura perioda Latvijas vēsturē. Ar nepacietību gaidu tos ieraudzīt," raksta Vīķe-Freiberga.
Bijusī prezidente skaidro, ka iekšpolitiku nevar skatīt atrauti no valsts ārpolitikas. "Kā iespējams iedomāties, ka spožu ārpolitiku būtu iespējams veidot uz katastrofāli neadekvātas iekšpolitikas bāzes? Kā iespējams kaut ko tādu apgalvot, runājot par vēstures periodu, kad Latvijas virzība uz Eiropas Savienību (ES) un uz NATO tika soli pa solim un dienu no dienas ārpolitiski vērtēta pēc tās pēdējiem iekšpolitikas sasniegumiem?" sašutusi Vīķe-Freiberga.
Viņa bilst, ka, ja dažas dienas pēc ievēlēšanas nebūtu Saeimai atgriezusi grozījumus Valsts valodas likumā kā neatbilstošus ES, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un pat NATO prasībām, Latvija kā vienīgā no potenciālajām kandidātvalstīm 1999.gada decembrī ES Helsinku samitā nebūtu tikusi uzaicināta sākt iestāšanās sarunas ar ES.
"Virzībā uz NATO, jāatzīst, ka diplomātija un lobēšana spēlēja īpaši svarīgu lomu. Ja tā nebūtu bijusi spoža un veiksmīga, arī tur Latvija kā vienīgā būtu varējusi palikt "aiz svītras" (par ko enerģiski uzstāja gan Krievija, gan arī sākotnēji vairākas NATO tā laika dalībvalstis). Ar to vien tomēr nekad nebūtu pieticis. Arī NATO kontekstā bija jāatbild uz tikpat garu virkni iekšpolitisku prasību, pie tam attiecībā uz politiski visai jūtīgiem jautājumiem. No Latvijas tika prasīts pierādīt, ka ir kas darīts, lai mazinātu korupciju tiesu sistēmā un valsts pārvaldē, uzlabotu robežu kontroli un kaut cik mazinātu pastāvošos kontrabandas apjomus, uzlabotu nodokļu iekasēšanu, cīnītos ar cilvēku tirdzniecību, aizstāvētu minoritāšu tiesības, risinātu sāpīgus vēstures jautājumus par Otro pasaules karu, kara noziegumiem un holokaustu un tā tālāk un tā joprojām," skaidro eksprezidente.
Viņa norāda, ka prezidentūras gados ir parakstījusi un izsludinājusi 1801 likumu, ierosinājusi desmit un nosūtījusi atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai 36 likumus. Attiecībā uz drošības likumiem izmantojusi arī Satversmes 72.pantā noteiktās tiesības apstādināt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. "Ņemot vērā, ka daudzi no šiem likumu projektiem izraisīja plašas diskusijas, par tiem notika arī plašas konsultācijas Valsts prezidentes kancelejā, kur iesaistītām un ieinteresētām pusēm bija iespējams argumentēt savu viedokli."
Vīķe-Freiberga skaidro, ka kā prezidente darījusi visu, lai padziļināti izzinātu situāciju visdažādākajos jautājumos, uzrunājusi amatpersonas un uzklausījusi viņu ieteikumus, pieprasījusi datus un skaitļus, konfrontējusi ar ārvalstu ekspertu vērtējumiem, centusies pārliecināt un mudinājusi veikt vajadzīgās reformas un uzlabojumus.
"Var tikai nobrīnīties, kā tie paši, kas mēdz pārmest bijušai prezidentei "nepietiekamu pievēršanos valsts iekšējām problēmām" nekautrējas tajā pašā laikā pārmest, ka viņa savās aktivitātēs esot tālu pārkāpusi Satversmē Valsts prezidentam atvēlēto pilnvaru rāmjus, par daudz aktīvi esot iesaistījusies iekšpolitiskos procesos un neesot sekojusi to dižo priekšgājēju paraugam, kas labi ja bija gatavi izpildīt līdz minimumam reducētas Valsts reprezentācijas funkcijas. Iznāk, ka nekas it kā neesot padarīts, bet ar visu to tas esot bijis daudz par daudz."