Pēc operācijas Paula Stradiņa slimnīcā, kur veikta vēdera aortas operācija un kājas amputācija vīrs pārvests uz Valmieras slimnīcu, taču nopietna izgulējuma un ielaistas infekcijas dēļ pieņemts lēmums ārstēšanu turpināt Rīgā, Brūču klīnikā. Tur izvēlētais ārstniecības kurss neesot devis rezultātus - mazinājusies apetīte, ar laiku sākusi tūkt seja, mēle un lūpas, parādījās sarkani plankumi. Viņas ieskatā praktiski neesot arī veikta grozīšana, lai mazinātu izgulējumus. Neizpratni par ārstniecības kursu, kur vienlaicīgi esot bijis jādzer 14 dažādas tabletes un kapsulas viņai izteikusi arī dežūrējošā terapeite. Pēc nāves patologs atzinis, ka zāles slimniekam "saēdušas visas iekšas", teikts laikrakstā.
Pēc notikušā sieviete vērsusies Rīgas Austrumu slimnīcas Pacientu ombudā, kurā ieteikts prasīt kompensāciju mierizlīguma ceļā. Ņemot vērā izdevumus gan ārstēšanai, gan ceļam no Valmieras uz Rīgu, sieviete nolēmusi tā arī darīt un lūgt ombuda ieteikto summu – 3000 latu. Pēc sievietes iesnieguma saņemšanas Brūču klīnikas vadītājs Olafs Libermanis uzdevis izveidot komisiju, kurai bija jāizvērtē ārstēšanas kvalitāte un pamatotība. R. Beņķe arī stāsta, ka O. Libermanis viņai daļu samaksājis, un tas vien, pēc viņas domām, liecinot, ka ārstniecības iestāde savu vainu saskata.
Tomēr klīnika nepiekrīt, ka būtu rīkojusies neprofesionāli. Kompensācija izmaksāta, jo klīnika nav vēlējusies skandālu. Pacientam bijis ap padsmit vainu un visas smagas. Jau ārstēšanas laikā R. Beņķei bijis savs viedoklis gan par ārstēšanu, gan ēšanu, kas apgrūtinājis ārstu darbu. Turklāt vēl tad, kad pacients gulējis Valmieras slimnīcā, Brūču klīnikas speciālists aizbraucis uz Valmieru un konsultējis viņu, neprasot par to samaksu. Cita lieta – vai attieksmes ziņā visi no medicīniskā aprūpes personāla bijuši vienlīdz profesionāli. Tāpēc galvot, ka kāds nav pieteicis, ko tādu, kas pacientam vai viņa tuviniekiem varētu radīt negatīvu iespaidu, klīnikas vadītājs Olafs Libermanis nevarot.