Īstenībā tam ir daudz dibinātu iemeslu, kas nebūt neskar tālu nākotni vien. Te jārunā par darbavietām, par inovācijām un konkurētspēju, par to, kā mazināt enerģijas izmaksas. Piemēram, tikai pērn vien Eiropas izdevumi par naftas importu bija par 70 miljardiem dolāru lielāki nekā gadu iepriekš. Tā ir gandrīz trešā daļa no summas, ko visas ES dalībvalstis kopā atvēl pētniecībai un izstrādei. Iztēlosimies, kā būtu, ja Eiropā daudz plašāk izmantotu atjaunojamo enerģiju un mums nenāktos ārvalstīm atdot veselu bagātību ik reizi, kad pieaug naftas cenas. Tieši ar šādu mērķi izstrādātas šīs ieceres.
Vai iztēlosimies, ka, kāpinot investīcijas daudzsološā rūpniecības nozarē, mums paveras iespējas Eiropā radīt vēl 300 000 darbvietu. Faktiski tieši ar to mēs pēdējos piecus gadus esam nodarbojušies atjaunojamās enerģijas jomā. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka jaunas darbvietas radīsies arī būvniecības nozarē (pateicoties pilnveidotiem ēku energoefektivitātes standartiem) un energoinfrastruktūras nozarē (saistībā ar energopārvades infrastruktūras paplašināšanu). Kopumā līdz 2020. gadam mēs varētu radīt vēl 1,5 miljonus darbvietu, no kurām vairākumu nebūs iespējams pārcelt aiz robežām, jo runa ir par vējturbīnu uzstādīšanu, ēku renovāciju un viedo elektrotīklu veidošanu tieši Eiropā. Tieši ar šādu mērķi izstrādātas šīs ieceres.
Lai pārtaptu par no sārņiem brīvu un klimatam labvēlīgu sabiedrību, būs nepieciešami milzīgi ieguldījumi - ik gadu 270 miljardi eiro. Tomēr tikpat daudz izdosies arī ietaupīt, jo samazināsies enerģijas importēšanas un veselības aprūpes izmaksas.Pats galvenais - CO2 emisiju samazināšana nenotiks uz ekonomiskās izaugsmes rēķina. Gluži otrādi - ja tagad pieņemsim pareizos lēmumus, Eiropa 2050. gadā būs tīrāka, zaļāka un bagātāka nekā pašlaik. Pagātnē jau pierādījies, ka tas ir iespējams. Lai gan pēdējo divdesmit gadu laikā ekonomikas izaugsme sasniegusi aptuveni 40%, CO2emisijas ir izdevies samazināt par 16%.
Tātad nevar sacīt, ka, lai veidotu no sārņiem brīvu un klimatam labvēlīgu sabiedrību, mums jāatsakās no mūsdienīgām ērtībām un pārvietošanās iespējām, izbraucieniem iepirkumos un glītiem auto. Drīzāk tas nozīmē saglabāt un uzlabot dzīves kvalitāti, tajā pašā laikā nepieļaujot, ka piesārņojums apdraud ekonomisko izaugsmi un dzīves kvalitāti. Tas nozīmē, ka jābūvē labāki mājokļi, ka jāmeklē saprātīgāki ražošanas paņēmieni, ka jāveido progresīvas pilsētas, kurās ir tīrāks gaiss un mazāk piesārņojuma, trokšņa un sastrēgumu.
2050. gads - tas šķiet vēl tālā nākotnē. Tomēr šodien mēs iepazīstinām ar iecerēm, kas nav ne zinātniskā fantastika, ne utopija. Eiropas valstu un valdību vadītāji ir izvirzījuši mērķi: panākt, ka līdz gadsimta vidum Eiropa ir konkurētspējīga un klimatam labvēlīga un ka siltumnīcefekta gāzu emisijas ir samazinājušās par 80-95%. EK tagad ir nākusi klajā gan ar konkrētiem pasākumiem, gan ar vispārīgu, uz rūpīgu analīzi balstītu plānu, kurā iezīmēti labākie virzieni šī mērķa sasniegšanai.
Secinājumi ir nepārprotami: mērķi sasniegt ir iespējams, un ir iespējams to sasniegt laikus. Tomēr nav šaubu, ka ir jārada politiski priekšnoteikumi, lai samazinājumu par 80% panāktu vislētākajā un izdevīgākajā veidā.
Pirmais priekšnoteikums skanētu šādi: nejūgt ratus zirgam priekšā. Dažās nozarēs tehnoloģijas ir jāpilnveido. Piemēram, transporta nozarē jānotiek aktīvākai elektroautomobiļu komercializācijai un jāizveido uzlādes stacijas visā Eiropā: tikai tad būs iespējams pilnībā izmantot šo tehnoloģiju potenciālu. Savukārt citās nozarēs rezultātus iespējams sasniegt īsākā laikā. Teiksim, enerģētikas nozarē ir iespējams ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, plašāk izmantojot atjaunojamo enerģiju un pilnveidojot pārvades tīklus.
Cits būtisks priekšnoteikums ir atskaites punkti un virzības ātrums. Lai uzdevumu izpildītu noteiktajā laikā, mums līdz 2030. gadam ir jāsasniedz pusceļš, proti, Eiropā jāpanāk samazinājums par vismaz 40%. Šis uzdevums šķiet ļoti vērienīgs, bet jāatceras, ka jau esam samazinājuši emisijas par 16%. Turklāt lēnāka emisiju samazināšanas gaita patiesībā izmaksās vairāk. Tas skaidrojams ar to, ka mums uz priekšu jāvirzās tādā tempā, kas nodrošina stabilu tehnoloģiju attīstību. Ja pārlieku kavēsimies, zudīs motivācija tehnoloģiju izstrādei, kas nozīmē, ka vēlāk būs jāpanāk daudz straujāks samazinājums, lai gan pieejamu tehnoloģiju būs mazāk.
Līdzīgi ir ar 2020. gadam izvirzīto mērķi. ES ir apņēmusies līdz 2020. gadam par 20% samazināt CO2 emisijas, un pašlaik tiek apspriests samazinājums par 30%, kas piedevām ir arī mūsu piedāvājums starptautiskās sarunās. Pētījumi liecina, ka rentabls emisiju samazinājums līdz 2020. gadam būtu nevis 20%, bet gan 25%. Labā ziņa ir tāda, ka šo papildu samazinājumu iespējams panākt, ja sasniegsim Eiropas valstu vadītāju Enerģētikas samitā (februārī) apstiprināto energoefektivitātes mērķi, īstenojot pasākumus, kas gan dalībvalstīm, gan uzņēmumiem, gan privātpersonām ļaus ietaupīt līdzekļus.
Ceļvedī un energoefektivitātes plānā ieskicēti praktiski darbības virzieni, lai ar laiku izveidotu no sārņiem brīvu, konkurētspējīgu un klimatam labvēlīgu Eiropu, un izklāstīti vairāki pavisam konkrēti pasākumi, lai jau pirmie soļi tiktu sperti pareizā virzienā.
Šāda integrēta pieeja būtisku sabiedrības problēmu risināšanai (proti, ierosinātie īstermiņa pasākumi nav atrauti no plašāka ilgtermiņa redzējuma) ir vēl viens piemērs tam, kā ES saviem pilsoņiem nodrošina pavisam konkrētu pievienoto vērtību. Izveidot jaunu modeli saprātīgai, resurstaupīgai izaugsmei XXI gadsimtā ir uzdevums, kas paveicams ilgākā laikā, iesaistoties ikvienam. Ar ceļvedi un energoefektivitātes plānu EK ir noteikusi kursu tālākajam ceļam.