Šodien aprit pieci mēneši kopš Rīkojuma nr. 2. Nosauciet trīs panākumus, ko ir devis Rīkojums nr. 2.
Rīkojums nr. 2 ir veicis savu iedarbību gan uz Saeimas sanākšanu, gan jaunās valdības sastādīšanu. Noteikts ieguvums ir arī pats referendums, cilvēku līdzdalības pakāpe, jo cilvēki tomēr pierādīja paši sev un arī politiķiem, un visai sabiedrībai, ka viņiem nav vienalga, ka viņi ir gatavi piedalīties un lemt, pat ja tas bija tikai protesta balsojums, balsojums "nē", bet tas bija skaidrs līdzdalības moments. Nākamais - ir izdevies izveidot jaunu politisku spēku, kurš vēlēšanās ieguva 22 mandātus, kas ir ļoti daudz, tas ir plus 22, ja mēs rēķinām… Trešais, šis jaunais politiskais spēks, ieejot valdībā, spēj izveidot valdību, kurā nav neviena no rīkojumā minētajiem personāžiem, no oligarhiem. Šīs tiešās ietekmes - gan Šlesera, gan Šķēles, gan Lemberga - tiešās ietekmes uz šo valdību nav. Un, ja šī valdība vēl pieņems nākamā gada budžetu, mēs varēsim teikt, ka Rīkojuma nr. 2 cikls ir noslēdzies un jāsāk strādāt. Tas ir tas pozitīvais efekts, ko mēs esam ieguvuši, un, manuprāt, tas vēlreiz pierāda, ka Rīkojums nr. 2 bija vajadzīgs.
Vai Rīkojuma nr. 2 mērķis bija izveidot jaunu politisku spēku?
Nebūt ne, bija, pirmkārt, mērķis izveidot jaunu politisko kultūru un izveidot tādu situāciju Saeimā, kur ir iespējams izveidot valdību bez iepriekšminēto triju oligarhu ietekmes.
Vai līdzšinējais Saeimas darbības posms ir pierādījis, ka ir tendences, ka ir jauna politiskā kultūra vai tās priekšvakars?
Pirmkārt, nav iespējams mainīt vienā dienā ar vienu balsojumu pašu politisko kultūru, politisko vidi. Tam ir vajadzīgs lielāks laika periods ar mērķtiecīgu darbu. Otrkārt, tas tomēr ir pierādījis, ka viena liela daļa no Saeimas spēj domāt savādāk, uzvesties savādāk un arī rīkoties savādāk.
Tas, ka jūs netikāt ievēlēts Saeimas priekšsēdētāja amatā, lai gan pirms tam par to tika panākta vienošanās, vai tas nav pliķis jūsu pieminētajai politiskajai kultūrai?
Šo situāciju var ļoti viegli mainīt, mainot likumā normu par slēptiem balsojumiem. Panākt to, ka visi balsojumi, ieskaitot par Saeimas amatpersonām, ir atklāti. Katrā tikšanās reizē tagad jau pēc Saeimas darba sākšanas es esmu ticies jau četrās auditorijās, cilvēki uzdod šo jautājumu, kad beidzot būs pilnīgi atklāti balsojumi, jo cilvēki grib zināt, kā viņu ievēlētie deputāti ir balsojuši. Tas ir tas, ko es runāju par līdzdalību, - cilvēki grib zināt, cilvēki grib līdzdarboties, sajust, ka viņu domas tiek ņemtas vērā.
Jūs arī pēc vēlēšanām izvairījāties novērtēt šo situāciju. Jūs sakāt, jā, tas mainītu, bet kas ir jūsu vērtējums šai situācijai?
Ziniet, ja šādā slēptā balsojumā, kad it kā būtu jābūt vienam rezultātam, bet parādās cits, mēs tādus esam redzējuši vairākkārtīgi. Tas nav nekas jauns, bet tas nav nekas labs. Mēs redzam tomēr, ka tas neuzticības līmenis starp atsevišķiem deputātiem, atsevišķām partijām un rezultātā starp sabiedrību un varu ir ļoti zems. Ja cilvēki neapzinās to, ka viņi raisa jautājumus, ka īslaicīgi vēlēšanās kādam saiet personīgi noved pie tā, ka īstenībā cilvēki neuzticas pašai varai. Manuprāt, mēs paskatīsimies, tas bija gan manā gadījumā, Solvitas Āboltiņas gadījumā, gan arī Dzintara Rasnača gadījumā. Varbūt tas tīrākais balsojums bija par Ingu Biti, tad, kad bija 62 balsis. Mēs redzam, ka šeit ļoti daudz spēlē cilvēku personīgās ambīcijas, patika vai nepatika, un tajā brīdī tika piemirsts par tām kopīgām interesēm vai, es pat teikšu, valstiskām interesēm.
Jūs ienācāt politikā, lai reformētu šo vidi. Trīs reformas, ko jūs minējāt pirms Saeimas vēlēšanām, bija tautas vēlēts prezidents, augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņa un arī tāda ekonomiskā reforma kā darbaspēka nodokļa samazināšana un PVN samazināto likmju atcelšana. Šobrīd šīs trīs reformas ir uzkārušās, jo šobrīd par tām koalīcijā galīga vienošanās nav panākta.
Pirmā, es teikšu, bija daudz plašāka nekā tikai tautas vēlēts prezidents, tur bija vairākas likumdošanas aktu izmaiņas, ieskaitot vairākas Satversmes izmaiņas. Politiskās reformas, kas prasa dažu Satversmes pantu maiņu. Protams, šobrīd nav tā vairākuma Saeimā, un to būs grūti panākt, bet es gribu teikt tā, tas ir arī tests vai pārbaudījums opozīcijai. Ja mēs runājam par politiskās sistēmas uzlabošanu, katrā ziņā arī opozīcija ir ieinteresēta, un tai būtu jābūt ieinteresētai mainīt šo politisko sistēmu. Ja mēs atgriezīsimies vēlēšanu laikā, pēc vēlēšanām, tad, kas tika pārmests Saskaņas centram - visos balsojumos, kas bija par tiesiskuma nostiprināšanu, viņi balsoja pret. Līdz ar to ne tikai žurnālisti, bet arī vēlētāji asociēja SC kā tādu, kas ir pret tiesiskuma nostiprināšanu. Ja mēs iesim ar politiskajām reformām, tad atkal tas pats. Ja partijas saka, ka tās nevēlas politiskās reformas, viņi arī pozicionējas ar savu attieksmi pret mūsu valsti un pret mūsu valsts attīstību, pret politiskās sistēmas attīstību. Attiecībā uz izglītību - arī šeit tas ir daudz plašāks jautājums mūsu programmā, sākot no bērnudārza izglītības un beidzot ar mūžizglītību. Augstākās izglītības reforma ir viena no sastāvdaļām. Tai pašā laikā ne tikai finansēšanas modeļa maiņa, tas ir daudz plašāk. Pirmais ir paaugstināt konkurenci starp augstskolām, panākt kvalitatīvākas mācību programmas. Tā ka tas nav tik vienkārši, kā panākt finansēšanas modeļa maiņu. Šeit nekas nav uzkāries.
Attiecībā uz tautas vēlētu prezidentu, mēs fiksējām vienu neprecizitāti - jums reklāmā bija teikums, ka mēs atbalstām šādas institūcijas izveidi un es labprāt kļūtu par tautas vēlētu prezidentu. Un tad izrādījās, ka Zatlera kungs nemaz nepretendē. Kā ir patiesībā? Vai jūs vēlētos kļūt par tautas vēlētu prezidentu?
Pirmkārt, šis ir mans priekšlikums no tā laika, kad es biju Valsts prezidents, ar tādu domu, ka tas būs spēkā agrākais tikai 2014. gada vēlēšanās, tātad precīzi tad, kad būs kādas citas personas, kas kandidēs uz šo posteni. Tas nebūtu jāsaista nekādā veidā ar manu vārdu, uzvārdu vai ar manu personību. Arī šobrīd es jau esmu bijis Valsts prezidents un biju tajā posmā, kad mani ievēlēja, - tas bija ekonomiskās krīzes laiks. Tad, kad mēs vēlēsim nākamreiz Valsts prezidentu, būs citi apstākļi, būs citi kandidāti, un runāt par mani kā par kandidātu - tas vispār nav politiski pieklājīgi.
Bet jūs sakāt nē vai jūs sakāt ne jā, ne nē?
Es varu pateikt arī kategorisku nē, tāpēc ka jūs visu mērāt pēc savas mērauklas. Jūs mērāt to, ka cilvēki nevar apstāties, ja reiz viņi grib būt kāda augsta amatpersona, tad viņiem gribas vēl un vēl un mūžīgi mūžos. Tā vairāk ir raksturīga pazīme nedemokrātiskām valstīm. Demokrātiskās valstīs prezidentu ievēl un pretendentu loks ir pietiekami plašs. Tas arī ir tas, ko es gribētu sasniegt ar šo reformu, ka pretendentu loks ir pietiekami plašs, ka pretendenti ir zināmi, ka cilvēki prezidentu ievēl tiešās vēlēšanās, bet, protams, ir pretinieki. Tādā gadījumā daudz partiju, un sevišķi opozīcijas partijas, zaudē zināmus politiski atkarīgus priekšlikumus, ar kuru ietekmi viņi tirgojas katru reizi, kad ir prezidenta vēlēšanas Latvijas valstī.
Tātad jūs sakāt nē?
Jā, es pilnīgi piekrītu, es saku vairāk nē.
Vairāk nē vai tomēr nē?
Bojāra kungs, es uz šo jautājumu vairāk neatbildēšu. Es uz to atbildēju pietiekami skaidri. Es esmu bijis Valsts prezidents, es esmu vēlējies, lai prezidentu ievēlētu tauta, lai tas notiktu tiešās vēlēšanās, kurās varbūt ir pietiekami daudz kandidātu. Un 2014. gadā es jums arī atbildēšu - jā vai nē. Šobrīd es varu pateikt nē. Nu nekaitiniet mani!
Olšteina sešnieks. Kā jūs domājat, cik šāds gājiens no šī sešnieka grupas bija plānots ?
Uz šo jautājumu neatbildēšu.
Cik tas, jūsuprāt, bija plānots jau pirms vēlēšanām?
Uz šo jautājumu neatbildēšu.
Cik tas bija plānots, piemēram, redzot vēlēšanu rezultātu ?
Uz šo jautājumu neatbildēs precīzi neviens, pašu Olšteinu ieskaitot. Tā ir mana pārliecība, jo, redziet, veidojot politisku spēku ļoti īsā laikā, kad faktiski partijā nonāk cilvēki emociju dēļ, ļoti vienkārši ir trīs biedriem iesaistīt savus draugus, paziņas, domubiedrus, vienalga [ko], īsā laikā partijā, un viņi nespēj nobriest kā organizācija, kur ir savi lemšanas mehānismi un kur, pieņemsim, savām nodaļām ir teikšana par to, kas ir partijas biedri un kas nav. Tāpēc, manuprāt, atbirums - tas bija gaidāms. Cik liels tas būtu, grūti pateikt. Protams, ir diezgan nepatīkami, ka tas ir deputātu atbirums. Tas ietekmē konkrēti partijas ietekmi vistiešākajā veidā pašā Saeimā, arī valdībā. Es nedomāju, ka tie ir pēdējie. Gan jau būs vēl partijas biedri, kuri vienkārši atstāt partiju.
Vai tie varētu būt vēl arī Saeimas deputāti?
Nē, Saeimas deputāti noteikti nē, bet partijas biedri, kas atstās partiju tāpēc, ka nav piepildījušies savtīgie mērķi vai, pieņemsim, viņi ir iestājušies, tikai emociju vadīti, tādi būs.
Ir izskanējis dažādu personu viedoklis par to, ka šādā gadījumā viņiem vajadzētu nolikt mandātu, jo viņi gāja uz Saeimu no konkrēta politiskā spēka. Vai viņiem vajadzētu nolikt mandātu ?
Tas ir jautājums par partiju demokrātiju Latvijā. Ja Latvijā ir proporcionālas vēlēšanas, kurās startē partiju saraksti, tad, protams, cilvēki balso par konkrētas partijas sarakstu, par konkrētas partijas solījumiem, par konkrētas partijas programmu, nevis par atsevišķiem cilvēkiem. Tas ir fakts. Un tad ir jautājums, kas ir aktuāls jau otrreiz. Pirmo reizi bija Šlesera piecīši. Vai tas, ka mēs ieliksim likumā normu, ja viņi pamet partiju, tad viņiem jānoliek arī mandāts, stiprinās partiju demokrātiju vai vājinās ? Manuprāt, stiprinās. Jo pati partija būs daudz vairāk atbildīga gan par saviem biedriem, gan arī par savu rīcību. Savukārt, ja būs kādā partijā bezatbildīgi biedri, kas nespēj realizēt sevi konkrētas partijas ietvaros, tad viņi var dibināt jaunas partijas, iet uz citām partijām. Tas ir viņu cilvēktiesību un brīvību jautājums.
Jūs varētu rosināt priekšlikumus šādām izmaiņām?
Ja nemaldos, tādus mēģināja rosināja jau toreiz, kad bija gadījums ar Šlesera piecīšiem. Bet [tāpēc, ka] tajā laikā valdošā politiskā elite, tajā laikā valdošie politiskie tikumi, kur deputātu pārbīdīšana, pārvilkšana un zināma veida ieinteresētība valdības noturēšanai bija pati par sevi saprotama lieta, tas varbūt tāpēc arī neizdevās. Šobrīd es domāju, ka tas ir iespējams ar daudz lielāku realitāti, jo, redziet, arī vēlētājs ir pievilts.
Bet jūs varētu būt iniciators šādām izmaiņām ?
Jā, bet tas ir rūpīgi jāizdomā. Bet es domāju, galvenais šeit ir, ka vēlētājs jutās pievilts. Kā lai vēlētājs tagad izrāda savu neapmierinātību ar to, ka viņš ir nobalsojis un tie cilvēki vienkārši ir paņēmuši viņa balsi un teikuši tā - mums vairs nav saistošs ne saraksts, ne programma.
Pirms Ministru kabineta apstiprināšanas Valsts prezidents teca, ka esot dažas neglaimojošas ziņas par ministru kandidātiem. Ir ziņas, ka to vidū bijuši arī ZRP ministru kandidāti. Kāpēc jūs nemainījāt ministrus?
Es atvainojos, es biju prezidenta pilī, mēs runājām par visiem ministru kandidātiem ar Raivi Dzintaru un Valdi Dombrovski un prezidentu Bērziņu. Mēs izgājām cauri visam šim sarakstam, izrunājām plusus un mīnusus par katru no viņiem, un sarunas beigās prezidents teica - uz jūsu atbildību ejiet uz priekšu un strādājiet, jo valdība ir jūsu kompetencē.
Kā jūs vērtējat šādu faktu, ka no vienas puses mēs aicinām, lai sabiedrība iesaistās politikā un vērtētu šos procesus un tajā pašā laikā Valdis Dombrovskis ministru kandidātus sabiedrības priekšā oficiāli noliek iepriekšējās dienas pēcpusdienā?
Katra partija izvēlās pati, kurus ministru kandidātus publiskot pirms vēlēšanām. Mēs publiskojām diezgan daudz kandidātu. Edmunds Sprūdžs mums bija premjera kandidāts, šobrīd viņš ir ministrs. Rihards Kozlovskis bija iekšlietu ministra kandidāts, viņš šobrīd ir iekšlietu ministrs. Roberts Ķīlis bija mūsu izglītības ministra kandidāts, šobrīd viņš ir izglītības ministrs. Tātad visus šos uzvārdus mēs nosaucām jau pirms vēlēšanām.
Bet sabiedrībai nebija laika, lai mēģinātu saprast jautājumu, vai Sprūdžs var būt labs vides ministrs.
Es domāju, ka tie divi ministri, kas mums parādījās tajā brīdī, kad parādījās atbildība par šīm ministrijām, tātad ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts ir sabiedrībā zināms cilvēks, kas ir strādājis [Latvijas] Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Tāpat arī Edgars Rinkevičs, kas arī ir bijis publiska persona. Viņš ir bijis Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, viņš ir bijis Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs vairāk nekā desmit gadus.
Es šobrīd neapspriežu - labi vai slikti. Es jautāju, vai nebūtu jādod tomēr sabiedrībai ilgāks laiks, kad viņi tiek oficiāli nosaukti kā ministru kandidāti un tad, ka viņi tiek apstiprināti?
Vai jums par kādu no viņiem ir šaubas?
Es nezinu, es to neesmu paguvis pārbaudīt.
Kurš no ministriem, kas šobrīd ir valdībā, ir tāds?
Es runāju par politisko sistēmu.
Es jums atbildēšu ļoti vienkārši. Redziet, brīnums būtu, ja par ministru kļūtu pilnīgi nezināms cilvēks, kurš nebūtu nekādā veidā iepazīstināts publiskajā telpā. Tad jā, es jums varētu piekrist.
Šajos piecos mēnešos jūs viedokli nevienā jautājumā neesat mainījis?
Vai jūs varat minēt kurā?
Es jautāju.
Es jautāju, vai jūs esat pamanījis kurā?
Es jums uzdodu šo jautājumu. Tā ir jūsu pozīcija, jūs sakiet - jā vai nē.
Jūs atbildējāt pilnīgi manā vietā, ja jūs nevarat nosaukt nevienu reizi, kad es esmu mainījis savu pozīciju no vienas uz diametrāli pretēju.
Ja es šādu pozīciju nosauktu, tas būtu mans viedoklis. Bet šeit nav svarīgs mans viedoklis, svarīga ir jūsu atbilde.
Atbilde ir tāda - es tā nemēdzu darīt.
Visu interviju ar ZRP līderi Valdi Zatleru meklējiet sestdienas laikrakstā Diena!