Grūti neredzēt, ka latviešu sabiedrības daļā ir emocionāla pretestība pret Saskaņas centra iekļaušanu valdībā. Skartas tēmas, kuras nav vienkārši racionālu diskusiju objekts. Okupācija, 9. maijs, Putins - pietiek izšaut pāris šādu vārdu, lai dažs aizsviltos liesmās. Tās ir tādas dziļas tēmas - skar dziļas individuālās un kolektīvās zemapziņas kārtas. Ir iespējams racionāli pierādīt, ka SC varētu būt valdībā, pierādīt to emocionāli - ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem mūsu sabiedrībā -ir neiespējami.
No vienas puses, neapskaužu prezidentu, kuram šodien, mūsu sabiedrībai tādai, kāda tā ir, būtu jāpasaka, ka viņš uztic izveidot valdību ar Saskaņas centra līdzdalību. Ja divdesmit gadu saujām ir bērts sāls rētās, lai kaimiņus padarītu par svešiniekiem, nebūs tāda, kas divās dienās vienos. No otras puses, latvieši nav radikāļi, vienkārši kategoriskā daļa ir skaļāka. Mēra Nila Ušakova vadība Rīgā nav izsaukusi latviešu nemierus, gluži pretēji - daudzi ir mainījuši viedokli par SC.
Skaidrs, ka tā saucamās nacionālās koalīcijas izveidošana būtu vieglāka, ērtāka, daudzējādā ziņā loģiskāka un pat godīgāka. Labējās partijas slavē Dombrovski un konsolidāciju. Pēc trim gadiem varētu redzēt, kam taisnība, kam ne. Vēlētājs varētu godam izvērtēt labējās koalīcijas devumu dzimtenes labā - nebūtu «krievu» valdībā, nebūtu, uz ko vainu novelt, ja nebūtu vēl ZZS ar savu Aivaru Lembergu - vispār tīra ūdens briljants.
Slikti, ka nacionālās koalīcijas valdība sašķeltu sabiedrību vēl vairāk. Mēs kļūtu viegli ievainojami ārpolitiski. Iespējams, tas provocētu nekontrolētas krievu ārpusparlamenta opozīcijas veidošanos, kas ir absolūti nepieļaujams scenārijs no drošības viedokļa - ne tikai Latvijas, bet arī citu NATO valstu drošības viedokļa. Mēs zaudētu kaimiņiem ekonomiskajos sakaros ar Krieviju, kas ir diezgan lieka greznība. Ko darīt? Domājiet, prezidenta kungs. Vajadzīgs zelta risinājums.