“No vienas puses ministrs paziņo, ka viņam daudz lielāka prioritāte ir ātras vilcienu satiksmes nodrošināšana ar Maskavu nekā Rietumeiropu, savukārt Ministru prezidents seko "labākajiem" privatizācijas shēmu publisko attiecību paraugiem un tieši nedēļā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu paziņo, ka valdība ir gatava pārdot stratēģiski svarīgus telekomunikāciju uzņēmumus,” norāda R.ZīleViņš pieļauj, ka šādi izteikumi ir saistīti ar Valsts prezidenta neseno vizīti Maskavā, kurā ticis runāts par dažādiem Latvijas un Krievijas kopīgiem projektiem, jo esot skaidrs, ka par Latvijas telekomunikāciju uzņēmumiem interese varētu būt vai nu zviedru vai krievu kompānijām.
“Runājot par pirmajiem, gribētu atgādināt, ka Zviedrijas finanšu ministrs vēl nesen publiski norāja SEB un Swedbank vadību, ka tās Baltijas valstīs ieguldot pārāk lielas investīcijas. Varbūt Valdim Dombrovskim nevajadzētu kaitināt zviedru finanšu ministru, netieši mudinot uz vēl lielāku investīciju ieguldīšanu Latvijā. Vai arī visi saprot, ka runa ir par kaut ko citu? Man gan negribētos domāt, ka Latvijas amatpersonas tā mēģina atrast veidu, kā segt milzīgo valsts parādu, kura sarūpēšanā zviedri spēlēja noteicošo lomu,” uzskata R.Zīle
Zīle norāda, ja tomēr valsts augstākās amatpersonas ir ķērušās pie fundamentālas stratēģijas pārskatīšanas gan privatizācijas, gan ārpolitikas un ekonomiskās politikas jautājumos, būtu tikai korekti šo "jauno kursu" darīt sabiedrībai zināmu: “Lai nav tā, kā Saeimā, kur tie paši deputāti, kuri pirms vēlēšanām klāstīja, cik viņi ir ļoti nacionāli, "par godu" Valsts prezidenta vizītei Maskavā atrada iemeslus, lai galu galā neatbalstītu Nacionālās apvienības ierosinājumu palielināt šābrīža simboliskos naudas sodus par Valsts valodas likuma pārkāpumiem, kā arī grozīt Imigrācijas likumu, kas pašas valdības vārdiem "daudzos gadījumos nesniedz nepieciešamo ekonomisko labumu Latvijas tautsaimniecībai.”