Zinātnieks vēršas Satversmes tiesā par diskrimināciju

Tie kas domā, ka vecie zinātnieki traucē jaunajiem zinātniekiem, acīmredzot, nav tieši saskārušies ar zinātnisko darbību un nav izpratnes par zinātniskās darbības specifiku. Pirmkārt, jādomā globāli. Zinātniskā darbība nav aprobežota ar vienas augstskolas vai zinātniskā institūta ietvariem. Atbilstoši Eiropas Savienības uzstādījumiem mums jāveido kopēja Eiropas zinātnes telpa, un tas nozīmē arī to, ka jābūt spējīgiem piedalīties lielos projektos. Un te ir āķis. Tad, kad Eiropas Savienība vērtē kādu projektu, skatās uz to, cik liela pieredze ir zinātniskajā projektā iesaistītajiem. Citās valstīs pret saviem zinātnes resursiem - arī vecāka gada gājuma zinātniekiem - izturas ar pietāti, tādēļ tad, kad jāuzvar konkursā uz kādu šādu Eiropas Savienības līmeņa projektu, viņiem ir priekšroka par mums. Viņiem ir ko uzrādīt. Lai cik zinošs un protošs ir jaunais zinātnieks, viņam vienmēr pietrūks pieredzes, kas ir vecāka gada gājuma zinātniekiem. Galvenais ir pareizi izmantot resursu. Es nepiekrītu, ka vecāka gada gājuma cilvēki aizņem kāda jaunāka gada gājuma cilvēka vietu - gluži vienkārši katram ir sava vieta un loma, un to ir prasmīgi jāprot izmantot. Paskataties uz Baraševski no Daugavpils Univeresitātes! Cik daudziem topošajiem un jaunajiem zinātniekiem viņš ir devis iespēju atklāt, pamācot, iesaistot, parādot! Viņš arī pensijā būs tāds, kas dos iespēju ar savu paraugu. Vai tas būs pareizi, ja, piemēram, tādi cilvēki kā viņš līdz ko pensiju sasniedz - tad uz "mežu un ragaviņās"? Vai tas būs "mīļo lolojumu" labais darbs? Otrkārt, bieži vecāka gada gājuma cilvēki zinātnē darbojas nesavtīgu jūtu vadīti. Viņiem patīk dalīties savās zināšanās ar jaunākajiem kolēģiem vai topošajiem kolēģiem, un par to viņi daudz neprasa, paļaudamies uz savu pensiju un saņemot grašus. Bet tagad viņu nesavtīgumu ļaunprātīgi izmanto, jo nevar par pārdesmit latiem izdzīvot, pat uz augstskolu vai zinātnisko institūtu grūti aizbraukt. Mums Universitātē bija tāds profesors Strautmanis. Gaišākais cilvēks ko biju pazinis. Viņš vienmēr uzklausīja studentus, ar prieku palīdzēja tapināt disertācijas topošajiem zinātniekiem un par savu darbu saņēma nieka aldziņu. Tad, kad aizliedza strādāt pensijas vecuma cilvēkiem augstskolās, viņš bija prom, un par viņa prombūtni sēroja daudzi. Viņa vietā nāca jauni - bet tas nav tas pats, jo viņam bija laiks uzklausīt studentus, viņam bija laiks dalīties, viņš nebija citu darbu pārņemts, tikai ar augstskolu. Un vai viņš atgriezās, kad Satversmes tiesa atcēla šo nosacījumu? Nē. Ir taču skaidrs, ka izkrišana no akadēmiskās un zinātniskās vides uz laiku nozīmē uz visu mūžu. Ir dažādi cilvēki un dažāds ir viņu prāta novecošanas brīdis. Tas, ka neļauj viņiem būt kopā ar jaunāko paaudzi, ir ļaunprātība ne tik daudz pret viņiem, kā pret jaunajiem, jo mēs zaudējam vairāk. Tie, kas neciena vecumu, neciena sevi, savu valstu un savu tautu.

Jarinovska kunga apsvērumi neiztur kritiku, jo daudzi vecie profesori ir " aizsēdējušies" savās siltajās vietās augstskolās un tā diskriminē jaunos zinātniekus, kuri spiesti pamest valsti. Šādus argumentus jums varētu piestādīt jaunie. Ja jums ir spēks un vēlme darboties, tad nečīkstiet, bet atveriet savu mikrouzņēmumu un realizējiet savas idejas dzīvē. Tas arī pierādīs jūsu patieso varēšanu.