Esmu pārliecināts, ka Solvita Āboltiņa šajā gadījumā centās tikai maksimāli precīzi ievērot likuma burtu un viņai profesionāli palīdzēja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Kusiņa kungs. Tomēr sanāca nelāgi.
Var jau būt, ka no Zatlera Reformu partijas ievēlētie jaunie deputāti arī gribēja tikai papildus izrādīties vēlētājam, uzsverot savu lielo Latgales novada patriotismu. Tomēr Saeimas priekšsēdētāja, aizliedzot dot zvērestu latgaliski, pateica, ka latgaliešu valoda nav latviešu valoda. Un tas ir precedents. Nopietnāks, nekā pirmajā brīdī šķiet.
Latgaliešu valodas jautājums ir ļoti jūtīgs. Latgalieši sevi atzīst par latviešiem. Un kas notiktu, ja neatzītu? Latgaliešu valoda, neskatoties uz lielo līdzību, ir pietiekami atšķirīga. Ar savu gramatiku, savu dvēseli un cilvēkiem, kas tajā runā. Pašlaik latgaliešu valoda oficiāli ir «latviešu valodas paveids». Akadēmiskie zinātnieki saka, ka tas ir latviešu valodas dialekts. Un tomēr latgalieši ir latgalieši. Ar savu turēšanos kopā, novadnieciskumu, baznīcas lomu, folkloru, vēsturi un pašapziņu. Tas, ka Latgales jautājuma nozīme politikā vienmēr ir apzināti mazināta, nenozīmē, ka tas nepastāv.
Tātad, kas notiktu, ja 200 tūkstoši cilvēku, kas par savu dzimto valodu šodien uzskata latgaliešu izloksni, sāktu uzstāt, ka viņu valoda ir patstāvīga valoda. Viņi ir Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, un viņiem nav citas dzimtenes, kur runāt latgaliski.
Zinātnieki un politiķi, rīdzinieki un vidzemnieki var spriest, ko grib, bet jautājums, kas ir latgalieši, vispirms ir pašu latgaliešu jautājums. Jums personiski neviens taču nevar uzspiest jūsu nacionalitāti, vai ne? Nedzīvojam viduslaikos. Arī nacionālā identitāte ir brīvas gribas jautājums. Latviešu var būt vairāk, ja cilvēki pieņem latviešu nacionālo identitāti. Un mazāk, ja no tās atsakās.
Šodien mēs esam tik maz, cik mēs esam. Tāpēc būsim priecīgi par katru cilvēku, kurš ir gatavs uzskatīt sevi par latvieti. Lai nesanāk, ka literārā valoda ir, bet cilvēku, kas tajā runā, - vairs nav.