Tieši tā to uztver arī pats G.Princis, jo, ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizdomās par dalību kukuļošanā nebūtu apcietinājis bijušo departamenta direktoru Vilni Štramu un līdzšinējo priekšnieku Pēteri Stranci, viņš turpinātu vadīt vienu no šīs iestādes nodaļām un būtu ar to apmierināts. Lai gan pilsētas arhitekts Jānis Dripe un sabiedrība par atklātību Delna aicinājusi uz šo amatu pēc iespējas drīzāk rīkot atklātu konkursu, tuvāko mēnešu laikā to nav paredzēts izsludināt. Par attīstības jomu atbildīgās komitejas vadītājs Edmunds Krastiņš (TP) Dienai iepriekš norādījis, ka lēmums paturēt G.Princi šajā amatā vai rīkot konkursu varētu tikt pieņemts pēc departamenta reorganizācijas, kad no tā tiks nodalīta pilsētas būvvalde, tādējādi nošķirot lēmējvaru no izpildvaras. Tas varētu notikt tikai pēc diviem trim mēnešiem.
No asistenta līdz vadītājam
G.Princis par atvēlēto laiku īpaši nedomā — viņš neesot no tiem, kas skaita un pārskaita, ko un cik ilgi ir darījis. Tā tikai pirms pāris nedēļām aptvēris, ka departamentā strādā jau astoņus gadus, kopš 2000.gada pavasara. Toreiz sācis kā projektu vadītāja asistents, bet trīs gadu laikā jau "uzdienējies" līdz detaļplānu nodaļas vadītājam. Kad pērn vasarā P.Strancis kļuva par departamenta direktoru, viņš saņēma nākamo paaugstinājumu — kļuva par pilsētplānošanas pārvaldes vadītāju. "Esmu priecīgs par to, ko līdz šim esmu darījis. Nevaru sūdzēties par nepanesamu darbu," saka G.Princis.
Tomēr visu, kas bija darāms, G.Princis esot pildījis ar lielu atbildības sajūtu. "Gvido ir zinošs savā jomā, atbildīgs, nekad neatļautos paviršību — vienmēr pārdomā, pirms pieņem lēmumu," viņu raksturo bijusī departamenta sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dana Hasana, pieļaujot, ka viņš nav dziļi laimīgs tagadējā amatā. Kolektīvā viņš bijis diezgan aktīvs — vienmēr atbalstījis sportiskās aktivitātes un sabiedriskus pasākumus. Ar viņu esot viegli strādāt arī tīri profesionāli sabiedrisko attiecību ziņā, uzsver D.Hasana. Tam piekrīt arī pašreizējā sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Marija Ābeltiņa, sakot, ka "viņš nekad neatteica izskaidrot profesionālos jautājumus saprotami un precīzi".
Viņa kolēģis pilsētas būvvaldes vadītājs Andis Cinis norāda, ka Gvido "uz lietām prot skatīties plaši, kas arī vajadzīgs pilsētplānotājam, tomēr neaizmirstot arī par realitāti". Tomēr izskan arī bažas, ka G.Princis nebūs ar "tādu administratīvo kapacitāti", lai spētu veiksmīgi organizēt departamenta darbu. Viņš pats saka — atvēlētajā laikā centīsies izdarīt maksimāli iespējamo, un pie būtiskākajiem uzdevumiem min vēl atklātākas un saprotamākas darbības nodrošināšanu un publiski iedragātā iestādes tēla atgūšanu. Lielākais izaicinājums tai visā esot to izdarīt, nebremzējot pamatuzdevumu izpildes tempu — "Nevaram šodien pārtraukt darbu kā rūpnīcā — izslaucīt, saremontēt un pēc nedēļas visi atkal satiekas un sāk strādāt."
Mācījās 11 gadu
Pirms darba departamentā G.Prinča ikdiena mijusies starp darbošanos dažādos arhitektu birojos un 11 gadu ilgām studijām Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē (beidza 2001.gada nogalē – red.), kur, pēc profesora Jāņa Krastiņa teiktā, neesot bijis ne parādnieks, ne izcilnieks.
"Studiju gadi bija gari. Taču, ticiet man, tie nav garākie!" kā attaisnojoties, saka G.Princis, atzīstot, ka 90.gadu sākumā orientācija uz mācībām ne vienmēr bija tik skaidra. Iespēja piedalīties dažādos projektos vienmēr likusies interesantāka. Iespaidu atstājis arī fakts, ka studēt viņš sāka 90.gadu sākumā, ko pats G.Princis raksturo kā "viss tas juku laiks ar naudas, vērtību un izglītības maiņu".
Tagad tomēr augstskolas diploms viņam ir kabatā un viņš par to varot pateikties latviešu izcelsmes Amerikas profesoram Sigurdam Gravam un pilsētplānotājam no Kanādas Andrim Rozem, kuri ieinteresēja par pilsētplānošanu. "Lielā mērā tas tiešām ir Sigurda Gravas pirksts, ka tas viņu tā aizrāva," saka arī viens no viņa kursabiedriem un labiem draugiem kopš kopmītņu laikiem, arhitekts Ventis Didrihsons.
Kompāniju dvēsele
Lai gan darbā viņš radot ieturēta, taktiska, varbūt pat klusa cilvēka iespaidu, patiesībā viņš tāds neesot. "Viņš ir īsts kompāniju cilvēks. Viņš ir baigais dziedātājs — pēc pirtiņas un pāris alus kausiem varam dziedāt līdz rītam," saka V.Didrihsons. Pēdējā laikā gan viņu esot grūti izraut uz šādiem pasākumiem, jo viņš esot "drausmīgi aizņemts darbos" un daudz laika pavadot arī ar ģimeni — sievu un meitu.
Kā norāda pats G.Princis, viņam patīk kopā ar ģimeni izbraukt ar riteņiem pie dabas, patīkot arī ceļot. "Nevaru teikt, ka mērķtiecīgi ceļoju. Esmu atvērts dažādiem izaicinājumiem. Baudu pašu procesu. Man nav tādu mērķu kā apceļot visus septiņus kontinentus, sasniegt noteiktas virsotnes. Neesmu bijis Āzijā, gribētos uz Arābu Emirātiem," saka G.Princis, atklājot, ka arī ceļojumos neaizmirst savas profesionālās intereses. "Man par pārsteigumu arī vietās, kur no plānošanas viedokļa ir pilnīgs haoss, piemēram, Čīlē, cilvēki dzīvo, priecājas," saka G.Princis. Tas vedinot domāt, ka pārāk kategoriska attieksme pret lietām nemaz nav vajadzīga. "Tikko ir haoss, darbojas citi principi — instinkti, maņas, kas cilvēkiem neļauj iebraukt grāvī, nokrist no kraujas tikai tāpēc, ka nav uzrakstīts, ka tur nedrīkst iet," viņš saka. Latvijā, viņaprāt, šīs līdzsvara sajūtas nedaudz trūkstot un atsevišķos jautājumos latvieši pārspīlē normatīvu nozīmi. "Mums ir galējības, gribam lietas aprakstīt un precīzi definēt," saka G.Princis.
Vēl viens no G.Prinča hobijiem ir fotografēšana, kas viņam kalpojot kā "mākslinieciskā gēna nomierinātājs". Proti, darbā esot pietiekami daudz formālu lietu, birokrātijas, kas attālinot no radošā procesa. "Tad nu fotografēšana to kompensē," paskaidro G.Princis, atklājot, ka viņa dzīves uztvere lielākoties esot vizuāla.