Bijušais stūrmanis Varis priecājas — Centrāltirgū strādādams par krāvēju, viņš turpmāk pelnīs četrus latus dienā
Juļa nevilšus kļuvusi par ārštata psiholoģi — rūpējas par mieru un saskaņu apkārtējās ģimenēs.
Viņiem visiem ir kas kopīgs. Nav māju. Jau kādu laiku
Tamāru Georgijevnu nupat patīkami pārsteidzis kāds kungs. Viņš aizrādījis autoostas apsargam, lai liek mierā cienījamā vecuma kundzi. Viņa taču neko sliktu nedara — tikai sēž un lasa grāmatu. Jā, visu dienu. Vai tas kādam traucē? "Nav mums ko darīt visu garo dienu," Tamāra skaidro. "Pasēžam autoostā. Mūs aizdzen. Aizejam uz staciju, pasēžam tur. Atkal aizdzen. Ārā kļūst arvien aukstāks, bet mums nav kur palikt."
Rīgas naktspatversme Bārddziņu ielā ir Tamāras mājvieta jau piekto mēnesi. Dēls tikpat ilgi mitinās Maskavas ielā 208 Rīgas naktspatversmes vīriešu nodaļā. "Mākleri, mākleri..." Tamāra novelk, jautāta, kā palikusi bez mājām. Dēls, pēc profesijas celtnieks, zaudējis darbu līdz ar nekustamo īpašumu burbuļa pārsprāgšanu. Ar mātes pensiju abu iztikšanai un vēl dzīvokļa nomaksāšanai stipri par maz. "Uzzināju par šo vietu un nācu šurp," Tamāra piebilst.
Neslēpšu, esmu pārsteigta, jo izskatās, ka Tamāra Georgijevna ar dzīvi patversmē ir visnotaļ apmierināta. Viņa koķetē ar fotogrāfu, lūdz, lai fotografē no labā, nevis no kreisā sāna, kas esot mazāk fotogēnisks, un kautri piebilst, ka senāk viņas foto bijis izlikts Rīgas centrā fotoateljē skatlogā. Viņai ir kārtīgi manikirēti nagi. "Speciāli nopirku krēmu nagu stiprināšanai. Mēs cenšamies, cik varam, sekojam sev līdzi," viņa sievišķīgi nosmej. "Meitenes visu zina cita par citu. Ja vajag palīdzēt — palīdzam. Mēs pašas te uzturam kārtību, pašas satīrām savu istabu. Žēl tikai, ka kurina mums švaki. Gribēju šodien matus krāsot, nomazgāties, bet auksti. Tā jau saaukstējusies esmu."
Sociālā darbiniece Aiva Lāce vēlāk apstiprina: "Ir iemītnieki, kuri pasaka, ka patversme ir viņu mājas, ka pārējās iemītnieces un patversmes darbinieces ir viņu ģimene, ka citas viņiem nav."
Bez pajumtes palikušie cilvēki patversmē var dzīvot divus mēnešus. Ja šajā laikā nekas nav mainījies un viņiem joprojām nav savas mājvietas, var pieņemt lēmumu, kas atļauj patversmē uzturēties līdz sešiem mēnešiem viena gada laikā. Šeit ir daudz regulāro iemītnieku, Aiva Lāce atzīst. Vasaras mēnešos šie cilvēki mitinās pie paziņām, dārza mājiņās, galu galā Daugavmalā, bet, iestājoties aukstajam laikam, ir klāt. "Mēs, protams, cik spējam, mēģinām pārliecināt, lai neaizmirst, ka ir jāmeklē darbs, ir jādomā par savu dzīvesvietu, nevis jādzīvo no patversmes uz patversmi," saka Lāce, tomēr kaut kas viņas vārdos ļauj manīt, ka ne vienmēr argumenti sasniedz adresātu un ka ne vienmēr tas ir tāpēc, ka cilvēks nonācis bezizejas situācijā. Reizēm tas ir jautājums, vai vispār gribas kaut ko mainīt savā dzīvē.
Mana jaunā paziņa Tamāra Georgijevna staro nebeidzamā optimismā: "Vai jūs man jutīsiet līdzi, ja es raudāšu? Es labāk pasmiešos! Mans tētis kādreiz man teica: lučšaja podruška eto tvoja poduška! (Tavs labākais draugs ir tavs spilvens — krievu val.) Tajā izraudies, un viss būs labi! Un nevienam nekad neko nestāsti... Es nesen radio nopirku, lai mums visām būtu jautrāk!"
Rīgas naktspatversmes sieviešu nodaļa ir paredzēta 50 iemītniecēm. Šis ir pirmais gads, kad tajā nav bijis brīvu vietu — arī vasaras mēnešos...
Cerībā tikt augstāk
Latvijas Sarkanā Krusta patversme Gaiziņa ielā ir sadalīta divās nodaļās: pirmajā stāvā naktis pārlaiž tie, kas palikuši teju pilnīgi bez iztikas līdzekļiem, par mitināšanos otrajā stāvā jāmaksā pusotra lata. Par simbolisko samaksu iespējams baudīt labākus apstākļus — ir gultas, nevis tikai matrači uz grīdas, un virtuve, kurā pats var gatavot ēst.
Varis cer, ka nākamnedēļ varēs pārcelties no pirmā stāva uz otro. Vīrietis beidzot ir atradis darbu — tepat blakus Centrāltirgū par krāvēju. Saimnieks apsolījis maksāt četrus latus dienā. Pirms gadiem piecpadsmit Varis, pelnot iztiku kā stūrmanis uz kravas kuģa un kuģojot pasaules jūrās zem Belizas karoga, protams, nevarēja iedomāties, ka tagad būs laimīgs par šādu mazumiņu.
"Es te esmu kopš 6.augusta. Nu, vienkārši, khm..." Varis sarunas laikā bieži krekšķina un raugās man garām. Tā īsti ieskatīties viņam acīs neizdodas. Vīrietis šķiet sakaunējies: "Vienkārši nebija vairs kur palikt."
Tuvojoties rudenim, pajumtes jautājums kļuvis arvien aktuālāks. "Kad es nonācu tajā sabiedrībā... nu, tā saucamajā bomžu sabiedrībā, es nobrīnījos — tik daudz ko nezināju, kā var iztikt!" Varis atklāj jauniegūtās iemaņas. "Piemēram, pārtika, kam šodien beidzies derīguma termiņš. Lielveikali izliek šo produkciju aiz sētas durvīm, bet tai faktiski nav nekādas vainas! Var mierīgi paēst. Tagad gan veikali sākuši stingrāk kontrolēt ārā mešanu, jo ir tādi, kas paņem veco pārtiku un iet tirgot — naudiņu pelnīt. Mūs pārējos viņi tādā veidā smagi iegāž!"
Varis nevienu nevaino, ka viss tā iegrozījusies. "Dzīve jūrniekam diez kāda nav. Bija 1997. vai 1998.gads, kad pēc astoņu mēnešu kuģošanas atbraucu no Āfrikas. Skatos — manās čībās jau cits staigā. Es, cilvēks principiāls, savācu mantas — vienā mazā diplomātā — un aizgāju."
Kādu laiku Varis dzīvoja no vecākiem mantotajā mājā, bet tad pieteicās vēsturiskie saimnieki. Nācās izvākties. "Es vienā vietā pastrādāju, otrā. Sākumā bija normāli — i maksāja, i ēst dabūju. Pēc tam sākās šitā krīze, un beigās jau par vēdera tiesu sanāca strādāt. Es, cilvēks principiāls, aizgāju. Sākumā atnācu kājām no Dikšiem līdz Siguldai. Tad no Siguldas līdz Rīgai, arī kājām. Tā es pa Rīgu sāku... Dabīgi, ka bišķi alkohols arī vainīgs," Varis pamazām kļūst arvien runīgāks un labprāt dalās atmiņās par labākiem laikiem. Tālākā vieta, kur pabijis, — Mauritānija, bet vislabāk paticis Kaļiņingradā: "Krievu tauta ir vienkārša. Aizej uz krogu, var riktīgi atpūsties, ka tik nauda būtu.
Martā man būs četrdesmit septiņi. Es nekad neesmu metis plinti krūmos. Nākamnedēļ, domāju, man tās naudiņas būs drusku vairāk, varēšu iet augšā — otrajā stāvā!"
"sākam nostāties uz kājām"
Maskavas ielā 202 atrodas Rīgas naktspatversmes vīriešu, kā arī ģimeņu nodaļa. Kopš jūnija šeit mīt Juļa ar vīru un diviem dēliem. Puikas šogad sāka iet pirmajā klasītē. Šī ir absolūti normāla ģimene, un aizdomām par piederību sociāli nelabvēlīgai iedzīvotāju grupai nav vietas. Vienkārši nežēlīga apstākļu sakritība. "Mums nodega dzīvoklis. Vajadzēja vērsties pie pašvaldības pēc palīdzības, bet es to neizdarīju. Nevis tāpēc, ka negribēju, es vienkārši nezināju, ka tā var darīt," Juļa pavisam lietišķi stāsta par ceļu uz patversmi. Runājot par sevi, viņa vienlaikus uzsver, ka cilvēki nav pietiekami informēti par sociālajiem jautājumiem — kur vērsties un kādu palīdzību var lūgt, ja kaut kas noticis.
Šoka stāvoklis pēc ugunsgrēka. Neziņa. Bailes, ka ierēdņi kārtējo lūdzēju vienkārši patrieks... "Strādājām, īrējām dzīvokli. Tad sākās krīze. Pazaudējām darbu — gan es, gan vīrs. Līdz ar to pazaudējām arī dzīvokli. Nonācām šeit. Tagad pamazām sākam uz kājām nostāties. Te palīdz, ja vien tu pats to gribi!" atzīst Juļa.
Bērniem pateikts, ka kāds laiciņš būs jāpadzīvo kopmītnē — kamēr mamma un tētis meklē jaunu dzīvokli. Juļa patversmē ir stāva vecākā. Viņa rūpējas, lai pārējie iemītnieki ievērotu noteikto kārtību. "Ja cilvēks ir dzīvojis šķūnī, pastāstu viņam par elementāro higiēnu," Juļa atklāj savu pienākumu nianses. "Es daudz runāju ar jaunajām ģimenēm, kas te nonāk. Svarīgākais, lai viņi neattālinātos viens no otra. Lai kādas būtu nelaimes vai grūtības, kopā esot, ar tām vieglāk tikt galā. Un, protams, bērni — lai viņi nejustos apdalīti vai sliktāki tāpēc, ka ģimene nonākusi patversmē. Es nekaunos, ka dzīvoju patversmē, jo var gadīties visdažādākās situācijas. Tu vari būt veiksmīgs uzņēmējs un pēkšņi atjēgties peļķē."
Ģimeņu nodaļas virtuvē, kurā sarunājāmies, ieskrien gaišmatains puika, cieši, cieši apķeras Juļai ap kaklu un nobučo tieši uz lūpām: "Mamočka!" Juļa atplaukst smaidā: "Bet man ir paveicies. Es tikko dabūju darbu — esmu sētniece. Tāpēc saku, ja cilvēks grib, visu var sasniegt! Galvenais — nenolaist rokas. Kaut kā jau izkulsimies! Bet tagad man jāiet, bērni jāliek gulēt."
*
Rīgā ir septiņas patversmes.
Tās var uzņemt dažus simtus iemītnieku.
Kopš vasaras sākuma Katoļu ielā 57 darbojas Dienas aprūpes centrs bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem. Tajā ir pieejams ģimenes ārsts un nodrošināti sociālo darbinieku pakalpojumi.