Bolderāja - jauka sādžiņa ar sirsnīgiem ļaudīm

Nomales sajūta piezogas, līdz ko skatam paveras dārziņi, masīvās rūpnīcas un ostas ceļamkrāni. Māju celtniecības kombināts, Cementa šifera rūpnīca, Kokapstrādes kombināts, Silikātu iela, Gāze un klāt arī pietura Bolderāja. Ar staltu katoļu baznīcu un mīlīgu luterāņu kocenīti. Ar Neldu, Betu. No Rimi vairs ne vēsts. "Nav vis nekāda nomale! Šī ir vislabākā dzīvesvieta. Tik tuvu jūra, mežs, klusums," saka mazā puikas mamma Lana. Agrāk viņa dzīvojusi Imantā, pusgada laikā kļuvusi par absolūtu Bolderājas fani. Skāde vien, ka parkā šļirces mētājoties. "Meitiņa tādā vecumā, ka visu, kas zemē, grib pacelt un parādīt. Grūti," nosaka Lana. Zem Buļļupes tilta šiverē zēni. Dima, Maksims un vēl viens Dima. Grafiti meistari. "Paļicija!" viņi nokliedzas, mūs ieraudzījuši. Bēg. Kad ieminos, ka vēlos iepazīties ar krāsām, Dima skaidro: lielā bundža maksājusi trīs latus, marķieris — četrus latus un divdesmit santīmus. Bet ar grafiti viņi neaizraujoties, futbols esot Bolderājā iecienīta spēle. Puikas iesaka apskatīt katoļu baznīcu un tirgū nopirkt pīrāgus. "Vkusņenko!"* Dima glāsta vēderu. Latviski nemākat? "Mākam čutčut, bet nerunājam," Dima stāsta, ka drīz ar ģimeni pārvāksies uz Sanktpēterburgu. Arī draugi sāk gudrot, ka vajadzētu laisties projām. Vienai no XIX gs. celtajām koka mājām, arhitektūras piemineklim, logu slēģus vaļā taisa saimniece Klaudija. Viņa dzīvojot te vairāk nekā 30 gadu. Arī meita un dēls ar ģimenēm, jo "te ir ļoti skaisti. Klusi. No rīta var kaut halātā iziet ārā. Nu tāda maza, smuka sādžiņa: viens otru pazīst. Uzrakstiet kaut ko skaistu, jo citādi tā nievājoši saka: Bolderāja, Bolderāja. Bet te ir tuvu jūra, ir jauns tilts, baznīca." Kādā sētā pamanām melnbaltu Vecrīgas panorāmu. Pēc ilgas klauvēšanas iznāk vai visa māja, lai noskaidrotu, kā bilde te gadījusies. Sirma kundze, vārdā Dzidra Brahmane, ķer pie galvas: "Vai, veca bilde, no kolhozu laikiem! Atradu šķūņaugšā un izliku sētā prom mešanai!" Tā nav, ka Dzidra katru dienu vērtos uz Vecrīgu bildē, viņa regulāri brauc uz Centrāltirgu. Pati esot dzimusi Jelgavas pusē un Bolderājā dzīvo 50 gadu. "Un ziniet, cik man gadu? Astoņdesmit! Tik labi izskatos, jo padomju laikā biju čempione augstlēkšanā, kā sienāzis lēcu. Arī tagad labprāt lēktu, taču nav mana vecuma grupas." Kādas Brūžu ielas mājas terase noaugusi vīnogulājiem kā Francijā. Pārtraukts darbos, saimnieks Raimonds pastāsta, ka savulaik darījis vīnu. "Samērā ideālu, taču neviens nespēja to nodzert. Tagad no tumši sarkanajām vīnogām spiežu tikai sulu. Sanāk labu labā. Šovasar bija simts litru!" Raimonds negaidīti paver vārtus un aicina sētā. Tēvs savulaik esot ieguvis balvu par labāko daiļdārzu. Vēl strūklaka saglabājusies. Tēvs jau labu laiku kā zem zemes, bijis izsūtītais. Zemi nopircis 1928.gadā, pats arī cēlis māju. "Agrāk jau te nevarēja piebraukt, visapkārt bija smilšu kalni kā kāpās. Par Brūžu ielu šo dēvē, jo pērnā gadsmita sākumā te bijis alus brūzis." Jaunu iedzīvotāju esot maz. Pirms pāris gadiem kaimiņos uzcelta jauna māja, kurā dzīvojot no Siguldas pārvākusies ģimene. Viņi teikuši, ka zemes cenas te pateicīgākas, tuvu jūra un arī līdz darbam centrā esot tuvāk nekā no Siguldas. Ne velti vēl šā gada sākumā eksperti lēsa, ka Bolderāja ir nenovērtēts un ļoti potenciāls rajons: dabas un jūras tuvums, kā arī pieņemamā cena. Mīnuss — trūkst infrastruktūras, kas varētu mainīties pēc Ziemeļu škērsojuma izbūves. Savukārt vietējiem ir kreņķis un neziņa par to, kas un kā būs, kad uzcels ogļu termināli pie Krievu salas. Bolderāja nav nomale. Tā ir pilsēta. Maza Daugavpils. Ar poliklīniku, sociālo māju, veterināro klīniku, skolām, daudzbērnu ģimeņu biedrību Astoņkājis, jahtu piestātni, restorānu Rozā pērle, makšķerniekiem. Un satriecošu šarmu. Tik laipnus, atvērtus un mierīgus cilvēkus centra burzmā nesastapsiet.4 *Vkusņenko — garšīgi (krievu val.