Dreiliņos gaida egli un gājēju pāreju

Plus punktā kafiju paķer steidzīgie un ielec automašīnās. Ap desmitiem vaļā ir kurpnieka remontdarbnīca, veikals Dzilniņa un solārijs. Savulaik bija arī ziedu veikals. Ap vienpadsmitiem vieglā riksītī parādās otrs skrējējs — Valdis Bisenieks, Fausta un Dievišķās komēdijas latviskotājs. Ap pusdienlaiku, kad ierodamies mēs, pie spoža Audi satiekam smaidošu ģimeni — Aigu, Mārtiņu un mazo Gunāru. Dreiliņos viņi dzīvo trešo gadu. Pārvākušies no centra, jo gribējies klusumu un zaļu vidi. Mārtiņš atzīst, ka par Dreiliņiem domājis: "Ai, nu kas tad te var būt. Čuhņa! Bet te ir tik labi! Tik tīrs! Sētnieks ielas burtiski izlaiza!" Aiga piebilst, ka te jūtoties droši un labi, vien varētu vēlēties kādu kājām sasniedzamu tirdzniecības centru ar veikalu un aptieku. Ja nebūtu auto, nez kā varētu no veikala atvest visu vajadzīgo. Pamazām Dreiliņi pierādot, ka nav nekāda nomale — Čili pica par attālumu nepukst, arī taksisti atzīst, ka cena ir kā Rīgas teritorijā. Dreiliņus kā jaunu mikrorajonu sāka būvēt 70.gados. Pirms pieciem gadiem mājas tika renovētas un tajās izmitināja gan mazturīgos, gan denacionalizēto namu iemītniekus. Pašvaldības dzīvokļus to īpašniekiem ir tiesības mainīt, bet ne pārdot. Pāris gadu vēlāk tika pabeigtas jaunās Dreiliņu mājas, kurās dzīvokļus varēja iegādāties jebkurš. Caurspīdīgās lodžijas un košie rotaļlaukumi lauž stereotipu par Dreiliņiem kā nabagmāju. Vien nav solītā lielveikala un policijas iecirkņa. Jāiztiek ar Dzilniņu — veikalu mājas pagrabā, kurā viena telpa atvēlēta alkoholam, otra — pārtikai. Svaigus dārzeņus var iegādāties katru dienu, jo pagalmā piestāj busiņš no Dobeles rajona. Dreiliņu mīnuss ir satiksme. Solītais bezvadu trolejbuss te nav redzēts. Daļa cilvēku brauc ar autobusu no A.Deglava ielas, daļa — ar 6.autobusu, kas no rītiem un vakaros ir pārbāzts. "Tā taču ir dzeltena varde, ne autobuss!" saka Anita, kura Dreiliņos dzīvo trešo gadu. Lielāks autobuss nav iedots, jo nevarot apgriezties šaurajā līkumā. Rekonstruēta iela, taču nekas nav mainījies. "Esmu nikna kā pūķis arī par A.Deglava ielu! Parādīšu kāpēc." Vispirms ejam pa Baltinavas ielu gar drūmu pamežu un divām izdemolētām mājām. Esam pie maģistrāles. Automašīnas spindz. Pietura ir otrpus ceļam. Kāda sieviņa, iekodusi apakšlūpā, bailīgi vēro satiksmi un mīņājas. Tad ietupstas, pastiepj uz priekšu iepirkumu maisiņu un tipina. Laimīgi tikusi otrā pusē, viņa atskatās, vai papēdi nenobrauca. Brauciens uz divas pieturas attālo tirdzniecības centru Maxima ir dzīvībai bīstams. Iedzīvotāji vairākas reizes lūguši gājēju pāreju, taču bezcerīgi. Iespējams, kādas pārmaiņas būs, kad martā otrpus ielai pabeigs jauno ciematu Dzimtā sēta — deviņstāvu mājas ar 518 dzīvokļiem. "Negribam jau, ka te apbūvē," Anita rāda uz pļavu E.Valtera ielas stūrī, kur paredzēts daudzdzīvokļu nams. Patlaban uz visām pusēm skatiens atduras zaļā mežā. Anitas mazdēls, atbraucis ciemos no centra, allaž sakot: "Cik te labs gaiss!" Vēl viņš gribot zināt, kāpēc te riņķo tik daudz lidmašīnu. Anita nemākot paskaidrot. Civilās aviācijas aģentūrā Dienai paskaidro, ka virs Dreiliņiem ir maršruts mazajai aviācijai — privātajām haizivīm. Pērn Dreiliņu iedzīvotāji sūdzējās, ka pēc mobilo sakaru antenu uzstādīšanas uz jumta sāp galva. "Muļķības. Galvas sāp tiem, kuriem regulāri viss sāp," Anita nosmej. Reiz kundzes esot sabuntojušās, ka skeitbords nedod mieru, tāpēc rampa noņemta. Par to jaunieši zem viņu logiem uzrakstījuši sulīgu "sveicienu". Arī Astrīdai nākoties nedaudz ciest, jo sienas mājā plānas un kaimiņiene slikti dzird, tāpēc radio uzgriezts maksimāli skaļi. "Bet labā mums ir vairāk. Vasarā smaržo sarkanas klejojošās rozes! Es draugos sev profilā ierakstīju, ka mana dzīvesvieta ir Eiropa. Mums taču katru gadu ir arī sava lielā egle pagalmā!" saka Anita.