Dzīve Betānijas garā
Gribētos cerēt, ka žurnālisti pie Dieva bauda lielāku uzticību nekā pie viņa kalpiem zemes virsū. Vēlme no iekšienes iepazīt Rīgas klosterus vairākumā gadījumu beidzas ar pieklājīgu noraidījumu. Viens kapucīniešu brāļu un viens pareizticīgo māsu klosteris atsaka, atrunājoties ar nepieciešamību saskaņot ar priekšniecību, savukārt kādas katoļu sieviešu kongregācijas vadītājai neesot laba pieredze ar medijiem. Mana apelēšana pie kristīgas uzticēšanās viņu nepārliecina. Ceturtais klosteris tomēr piekrīt. Varbūt nav nejaušība, jo Betānijas dominikāņu māsu kongregācija ir viena no atvērtākajām.
Tā atrodas zaļā privātmāju rajonā pie Rīgas un Mārupes robežas. Klosteris tur pastāv piecpadsmito gadu. Pamatīgā izmēra ēku saulainajā sestdienas pēcpusdienā labo līdz jostasvietai izģērbies strādnieks. No blakus esošās mājas mūs sasniedz kristīga dziesma balsīs. Tā ir klostera rekolekciju ēka, kur cilvēki dodas garīgi attīrīties. Dziedātājiem piebalso cikādes, kas sisina augļu pilnajos kokos.
Dažādas pagātnes
Kongregācijas nama durvis ver tā pati laipnā māsa Nellija, kas man atbildēja pa telefonu. Viņai mugurā ir dominikāņiem XIII gadsimtā raksturīgais baltais tērps. Šodien tas izskatās sevišķi, bet toreiz tā bija vislētākā drēbe — nekrāsots, balts audums, ubagotāju ordeņa pazīme. Bruģētajā pagalmā stāv novietota, kā var noprast, klosterim piederošā Škoda. Lai arī nekas neliecina par nabadzību, māsa Nellija norāda, ka princips nav mainījies — nepiesiet sirdi materiālām lietām, dalīties visā.
Caur koridoru, kas smaržo pēc āboliem, māsa Nellija mūs ieved lielā, kārtīgā viesistabā ar augstiem griestiem, augiem un kaķeni Jutu pieskaņoti brūnganā krāsā. Juta mūs ziņkārīgi vēro no pašas krēsla, kuram uzklāta speciāla kaķu sedziņa. Turpretim lielās gleznās portretētā kongregācijas pirmā priore un tās dibinātājs dominikāņu tēvs Latasts iegrimuši savās domās. "Mūsu kongregācija ir mazliet specifiska," paskaidro māsa Nellija, "to dibināja XIX gadsimtā Francijā, kur sociālā situācija bija nedaudz līdzīga kā tagad Latvijā. Cilvēkiem, kuri bija sēdējuši cietumā, nākotnes nebija. Īpaši jau sievietēm. Daudzas jaunas meitenes nabadzības dēļ no laukiem bija devušās meklēt darbu, palikušas stāvoklī, taisījušas abortus, nokļuvušas cietumā. Klosterī tolaik drīkstēja stāties tikai meitenes no kārtīgām katoļu ģimenēm. Tad dominikāņu tēvs nolēma, ka arī tādām sievietēm jādod savs nams, kuru viņš nosauca par Betānijas māju pēc bībeliskās vietas, kur dzīvoja māsas — Marta un grēcīgā Marija. Viņš nolēma, ka tur var dzīvot gan sievietes no labas ģimenes, gan no cietumiem. Galvenais princips bija, ka cilvēks var mainīties, viņu nedrīkst nosodīt." Tas nozīmē, ka arī šodien Betānijas kongregācijās ir māsas ar dažādu pagātni.
Pašlaik tur mīt piecas māsas vecumā no 26 līdz 41 gadam. Gandrīz visām ir augstākā izglītība. Māsai Nellijai — medicīnas izglītība. Viņa pacietīgi, reizēm ar draudzīgu smīnu uzklausa manus, jāatzīst, visai naivos jautājumus par klostera dzīvi. "Katram ordenim ir savas regulas," viņa paskaidro, "tāda kā sava harisma. Piemēram, benediktiešiem raksturīga dzīve uz vietas. Turpretim dominikāņu ordeni dibināja ar domu sprediķot. Ir kontemplatīvais un apustuliskais virziens. Mēs esam apustuliskais. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam kopienā, mums ir savi lūgšanas laiki un kopienas darbi, turklāt mēs vēl strādājam ar cilvēkiem — vai nu mēs ejam pie viņiem, vai arī viņi nāk pie mums. Turpretim kontemplatīvais virziens nozīmē, ka māsas vai brāļi ir uz vietas vienā mājā visu mūžu. Tas ir īpašs aicinājums. Šādi cilvēki teic, ka viņi jūtas, ka atrodas pasaules centrā," stāsta māsa Nellija.
Mūža solījums
Kā to nav grūti iedomāties, klosterī ik diena sākas un beidzas ar lūgšanām. Pirmā lūgšana sākas septiņos no rīta, pēdējā beidzas desmitos vakarā. Pa dienām māsas strādā — dala gan ziedojumus no Nīderlandes un Vācijas — drēbes un mēbeles, gan arī veikalu akcijās pirktu pārtiku. "Pēdējais laiks rāda, ka cilvēkiem atkal vajadzīga humānā palīdzība," atzīst māsa Nellija.
"Ir dažādi aicinājumi — gan ģimene, gan dzīve klosterī," atbild māsa Nellija, kad jautāju par viņas izvēli dzīvot klosterī. "Klosteris ir aicinājums dzīvot kopā ar cilvēkiem, kas "dzied" tajā pašā melodijā. Tas nav vienkārši, bet tas ir ļoti skaisti, jo kopienas bieži ir internacionālas. Tas ir Dieva brīnums, ka cilvēki ar tik dažādiem raksturiem var sadzīvot. Man bija ilgas pēc kā tāda, es te jūtos savā vietā. Aizejot klosterī, tu sevi lielākā mērā atdod kalpošanai Dievam. Viens radinieks man sacīja — redz, mana māsasmeita arī ir kristiete, viņa katru svētdienu dara labus darbus tieši tāpat kā tu. Taču atšķirība ir, ka viņa to dara svētdienās, bet es katru dienu." Tajā brīdī ar skaļu signālu iekaucas māsas Nellijas mobilais tālrunis — pat klosteris nav pasargāts no modernajām komunikācijām. Kad māsa Nellija atbild, pamanu, ka viņai uz pirksta ir zelta laulības gredzens. Tā ir liecība tā dēvētajam mūža solījumam dzīvot šķīstībā, paklausībā, nabadzībā, kas seko pēc klosterī pavadītiem deviņiem gadiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.