Vēl kontrolpunkts ir Aspazijas bulvārī (pretī Operai) un Brīvības un Vairoga ielas krustojumā. Kā tas iespējams, ka laikmetā, kurš ar milzīgu neiecietību izturas pret priekšmetiem, kas domāti tikai vienai — tiešajai — vajadzībai, laikmetā, kurš stājies pretī izaicinājumam visu cilvēkam nepieciešamo iedabūt vienā "čipā" un pāris elektroniskos pīkšķos, ir saglabājies tāds atavisms kā pārdotavas tikai mēnešbiļetēm? Veikals Maize, izkārtnē noformēts ar vārpiņu, vai kiosks, kurā var nopirkt tikai "avīzes un tabaku", bez desiņām un kečupa, alus un kvasa mucas Stacijas laukumā vai gāzētā ūdens automāti aptuveni tur, kur tagad atrodas Francijas vēstniecība, ar nehigiēnisko vienu glāzi visiem padomju Rīgas slāpstošajiem taču ir vakardiena? Kā no laika izdevies paglābties kontrolpunktiem?
Elektroniskais laikmets
"Sākusies pakāpeniska pāreja uz elektroniskajiem norēķiniem sabiedriskajā transportā," ziņo Rīgas satiksmes mājaslapa, optimistiski secinot, ka "iedzīvotāji kopumā ir informēti par pāreju uz elektroniskajiem norēķiniem sabiedriskajā transportā un etalonu kā jauno norēķinu instrumentu". Iedzīvotāju aptaujas Vai atbalstāt elektronisko norēķinu sistēmas ieviešanu pakāpeniski? dati rāda, ka 36% atbalsta pakāpeniskumu, jo "būs vairāk laika iepazīt jauno sistēmu". Bet 53% izvēlējušies atbildi "neatbalstu, jo cerēju sākt lietot elektroniskos norēķinus jau 1.martā".
Tramvajā vakar, 2.martā, valdīja liela solidaritāte. Ja vagonā būtu novērošanas kamera, tā iemūžinātu ļoti līdzīgus skatus. Visi, kas no vadītāja nesaņēma vairs ierasto biļeti, bet gan lielveikala čekam līdzīgu papīriņu — biļeti, kas vairs nav nekur jākompostrē —, pačamdīja to, tad apgrieza apkārt un pārbaudīja savas svešvalodu zināšanas, cenšoties izlasīt teikumus angļu un franču valodā.
Mierinājumam jāteic, ka pasažieriem svarīgas informācijas tajā nav. Tikai jāuzmanās biļeti aiz inerces nesaburzīt kā čeku. Vēl nesen autobusā redzēju bariņu meiteņu, kuras spēlēja seno knipju spēli — kam mazāks cipars uz biļetes, tas no lielākā cipara īpašnieka dabū knipju starpību pa pieri. Nu, šķiet, ar šo spēli ir cauri. Elektroniskā laikmeta bērniem citas biļetes un citas spēles.
Runājošā mājiņa
Diemžēl iegūt emocionālas liecības no pašām pārdevējām būdiņās
neizdevās. "Man nav laika," — knapi paspēju atraut pirkstus no naudai
pretim pastumtās šaufelītes, kad runājošā mājiņa atkal bija mēma. Otrā
vietā atkal neizdevās pārliecināt, ka rubrika Rīgas stāsti mūsu avīzē
vairāk nozīmē noskaņas nekā nebūšanas atmaskojošus rakstus. Pārdevēja
neticēja un tik purināja galvu: "Ka nepasaku ko nepareizi." Savukārt
Rīgas satiksmes preses pārstāve, nenoklausoties jautājumu līdz galam,
birokrātiskā tonī lūdza jautājumu sūtīt pa epastu, atbildi solot tikai
nākamajā dienā. Žēl, man liekas, visiem kopā būtu sanācis interesants
raksts. Izrādās, dzīvs cilvēks pretim ne vienmēr nodrošina labāku
"komunikāciju". Arī to, kas notiks ar kontrolpunktiem nākotnē,
neizdevās noskaidrot. Varbūt ar elektroniku saziņa sanāks labāk? Šobrīd
ņemiet par labu fotogrāfijas un mēģiniet atcerēties, kādas bija un cik
maksāja biļetes, ar kurām paši esat paspējuši braukt. "Vai tu atceries
tos laikus, kad biļetes maksāja piecas, četras un trīs kapeikas?" lūgta
iedarbināt savu atmiņu, vaicā gandrīz astoņdesmitgadīgā Mildas tante.
"Bija arī tāds speciāls ādas maciņš, kurā varēja pa kabatiņām salikt
autobusa biļetes — 5 kap., trolejbusa — 4 kap., un tramvaja — 3 kap."
Atceraties?