Pie Ministru kabineta piketē patvēruma meklētāji

Neatbalstu ne latviešu ekonomiskos pašlabuma meklētājus Eiropā, ne pakistāniešus. Pakistānieši nebēg no drošas nāves. Viņi bēg uz Eiropu, nevis uz kaimiņvalstīm, jo Eiropā maksā vairāk. Un atļausi vienam ienākt savā mājā, atvedīs desmit savus radiniekus.

Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa 1951.gada Konvencijas par bēgļu statusu dalībvalstu ministru sanāksmē Ženēvā, 2001.gada 12.decembrī Dāmas un kungi, Es stāvu šeit Jūsu priekšā šajā augstajā tribīnē ne tik daudz kā mazas valsts prezidente, - tādas valsts, kas tikai pirms desmit gadiem atguva savu neatkarību pēc pusgadsimtu ilgām represijām. Es drīzāk gribu apzināties sevi kā visu no savām mājām dažādu iemeslu dēļ pārvietoto cilvēku balsi. Neviens savas mājas nepamet brīvprātīgi un ar prieku. Kad cilvēki masveidā pamet savu dzimto vietu, savu dzīves vietu, tas nozīmē, ka kaut kas ļoti būtiski nav kārtībā ar attiecīgajā valstī valdošajiem apstākļiem, un mēs nekad nedrīkstētu bezrūpīgi izturēties pret šo pār robežām plūstošo bēgļu likteņiem. Viņi ir zīme, viņi ir simptoms, viņi ir apliecinājums tam, ka kaut kur starptautiskajā arēnā kaut kas ir galīgi nepareizi. Kad pienāk laiks pamest mājas, tas ir sāpīgs brīdis. Maniem vecākiem bija izvēle palikt un riskēt piedzīvot deportācijas, ko viņi jau bija redzējuši notiekam un kas patiešām Latvijā pēc kara tika veiktas gadu no gada līdz pat 1949. gadam. Viņiem bija izvēle riskēt un tikt pamodinātiem nakts vidū, tikt iekrautiem lopu vagonos un aizsūtītiem uz Sibīriju vai arī vienkārši doties prom no mājām, līdzi ņemot tik vien, cik varēja panest, doties pretī nezināmajam, bet vismaz ar cerību, ka varbūt viņus galā sagaida brīvība, ar cerību glābt savas dzīvības un vismaz pēc pašu izdarītas izvēles, lai arī cik mazas tobrīd šīs izvēles iespējas bija. Tāda izvēle var izrādīties dārga. Trīs nedēļas un trīs dienas pēc tam, kad mana ģimene bija pametusi Latvijas krastus, nomira mana mazā māsiņa. Mēs viņu apglabājām ceļmalā, mums tā arī nekad neizdevās tur atgriezties, lai uzliktu puķi uz viņas kapa. Un man šodien šeit stāvot, gribas sevi apzināties kā izdzīvojušo, kurš runā visu ceļmalā mirušo vārdā, daži no kuriem ir apglabāti kopā ar savām ģimenēm, citi nē, un visu to miljonu vārdā visā pasaulē, kuriem nav balss un kuri nevar tikt sadzirdēti, bet arī ir cilvēki, arī cieš, kuriem arī ir cerības, sapņi un centieni. Vislielākais viņu sapnis ir dzīvot normālu dzīvi. Es atceros, kā bērnībā badā, bailēs, aukstumā un nezināmā priekšā, mēs katru dienu prātojām, kur mēs vakarā liksim galvu, un man bija jāiedomājas baznīcā dzirdētais pantiņš par to, ka putniem ir ligzdas un lapsām ir alas, bet kur lai savu galvu liek cilvēka bērns. Ir sāpīgi nezināt, kur tu vakarā liksi galvu, lūkoties uz tālos logos spīdošu gaismu, domāt par cilvēkiem, kas dzīvo normālu dzīvi, guļ savās gultās, ēd pie sava galda, mitinās zem sava jumta. Un vēlāk, nonākot bēgļu nometnēs, - un daži cilvēki bēgļu nometnēs pavada gadu desmitus un lielu savas dzīves daļu - tu dzīvo ārpus telpas un laika, tev nav sakņu, nav pagātnes, tu nezini, vai tev ir nākotne, tev nav tiesību, nav balss, nav, kur piedalīties, tu neesi pilsonis, tev nav dokumentu, dažreiz tev pat nav vārda un tev ir sev jāiekniebj, lai pārliecinātos, ka, jā, es esmu dzīvs, es esmu es pats, es esmu cilvēks, es esmu persona. Vai man ir kāda nozīme šai pasaulē - es nezinu, pagaidīšu līdz rītam. Dāmas un kungi, Kad es biju bērns, Otrā pasaules kara bēglis, šī Ženēvas konvencija vēl nebija parakstīta, bet jau bija izveidotas organizācijas, tādas kā Starptautiskā bēgļu organizācija, un es vēlos pateikties visiem, kas piedalījās šajos centienos, un man gribētos domāt, ka es runāju visu to miljonu vārdā, kuri bija bēgļi pirms šīs Ženēvas konvencijas parakstīšanas, visu to vārdā, kuri ir bēguši no savām mājām šīs konvencijas 50 darbības gadu laikā, to vārdā, kuri šodien - 21 miljons, 22 miljoni, mums ir zudis skaits, - pamet savas mājas un nezina, kas viņus sagaida rīt, kādas ir viņu tiesības, kad viņiem būs normāla dzīve, normālas mājas, normāla nākotne. Vai viņi ir cilvēciskas būtnes, kā jūs un es un visi pārējie, kuri ir kādas valsts pilsoņi ar savām tiesībām, vai arī viņi atrodas ārpus telpas un laika, un tiesībām? Kas viņi ir? Tas ir jāizlemj tādām organizācijām, kā šī. Tas ir jāizlemj valdībām, ko jūs, dāmas un kungi, šeit pārstāvat kā savu valstu augstas amatpersonas. Viņu liktenis ir jūsu rokās. Viņi ir tur ārā teltīs un ceļmalās, ciešot badu un aukstumu, gaidot un cerot uz palīdzībai pastieptu roku. Viņi ir tur ārā, gaidot uz jūsu lēmumiem, uz jūsu rīcību, uz jūsu radošo pieeju, uz jūsu spējām atrast veidu, kā pastiept šo palīdzīgo roku, kas var būt izšķiroša starp dzīvību un nāvi, starp nākotni un bezizeju. Starp cilvēka cienīgu dzīvi un eksistenci zemāku kā lopiem laukā, iemītiem šīs pasaules putekļos. Es lūdzu jūs, dāmas un kungi, kad jūs domājat par bēgļu problēmām, nedomājiet par viņiem abstraktos jēdzienos, nedomājiet par viņiem birokrātiskā lēmumu un deklarāciju un prioritāšu valodā, kā parasti tiek domāts par lietām. Es lūdzu jūs domāt par cilvēciskām būtnēm, kuras jūsu lēmumi skar, domāt par dzīvēm, kuras gaida jūsu palīdzību. Es pateicos visiem, kuri gadu desmitiem manas dzīves laikā ir pastiepuši palīdzīgu roku saviem līdzcilvēkiem, tālu un tuvumā, sniedzot palīdzību, lielu un mazu. Lieli pasākumi un projekti, mazas dāvaniņas no ļoti ikdienišķiem cilvēkiem, ļoti parastiem cilvēkiem, lietotas drēbes no viņu mājām un viņu muguras, - paldies jums visiem. Es esmu valkājusi šīs drēbes, es esmu izdzīvojusi tāpēc, ka kāds atsūtīja paciņu, kad mēs cietām badu. Paldies Jums visiem, kuri ir snieguši un sniedz palīdzību. Un jums augstos amatos esošās dāmas un kungi, paldies arī jums par sapratni. Es vēlu sekmes šai konferencei. Es vēlu sekmes jums un jūsu valstīm, izprotot problēmas, ar kurām šī pasaule saskaras. Mums šodien nebūtu bēgļu, ja pasaule patiešām sekotu Apvienoto nāciju organizācijas principiem. Strādāsim kopā, lai nodrošinātu šādas pārmaiņas. Es nezinu, vai mums to izdosies paveikt tuvākajos 5, 50 vai 100 gados, bet es zinu, ka mums nav izvēles, mums ir jārīkojas, mums kaut kas ir jādara, un mums tas ir jāsāk šodien. Paldies. Lasiet runu šeit: http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=605&art_id=10470

Tas, ka nemaksājiet algas, ar kādām Latvijā iespējams dzīvot dzīvoklī, nevis kopmītnē normāli paēst un apģērbties un skolot bērnus, Jums godu nedara! Skaidrs, ka iebraucēji pirmajā brīdī būs gatavi strādāt par dempinga cenu, bet tas nebūs ilgi. Ko pēc tam? Vervēsiet atkal nākošo "porciju", lai pāris mēnešus pastrādā par tiem grašiem, līdz konstatē, ka par tādu naudu nav iespējams izdzīvot, un tā līdz bezgalībai?

Lūk kas notiek ar smadzenēm katru dienu laizot bandītiem zemāk par jostasvietu.

kā tu zini, ka viņi lieto latviešu valodu? plakātus mierīgi varēja kāds cits uzrakstīt.