«R», «Ī», «G», «A»
"Braucu un fotografēju dabā uz vietas. Savietojot šablonu ar ainavu, modelēju situāciju. Mūsdienās to visu var izdarīt datorā, bet dators tomēr neaizvieto izbraukumu dabā. Jājūt attālumi," stāsta robežzīmes autors mākslinieks Valdis Celms. Tolaik, būdams bez sava transporta, kopā ar sievu un viņas dēlēnu līdz ierādītajai zīmes atrašanās vietai viņš nostaigāja garus kilometrus. "Pavadīju stundas, iztēlojoties, kādas būs uztveres situācijas iebraucot un izbraucot," atceras V.Celms. Dzimst pārliecība — uzrakstam nebūs "sētas" puses, tam jābūt kā skulptūrai. Uzraksta "Rīga" kopējais garums — 13,40 m. Burtu biezums — 1,40 m. Pret šoseju tie atrodas pacēlumā 2 m augstumā. Katrs burts ir 2, 6 m augsts. Burti projektēti kombinātā Māksla, no metāla karkasa un betona izgatavoti Rīgas kuģu remonta rūpnīcā. Robežzīmi uzstādīja 1980.gada maijā. "Tā ir nevis administratīvā, bet mākslinieciski telpiskā robeža," uzsver autors, 70.gadu kinētiskās mākslas autoritāte latviešu mākslā.
Pārlaicīgs lakonisms
Par Rīgas pilsētas robežu vizuālu noformējumu tika spriests jau 70.gadu vidū — nopietnākajā Rīgas robežzīmei veltītajā pētījumā raksta mākslas zinātniece Irēna Bužinska (Dizaina Studija. nr.2., 2006). V.Celms atceras, ka pilsētas galvenā mākslinieka Georga Baumaņa piedāvājums izstrādāt Rīgas robežzīmi viņu, tolaik jaunu mākslinieku, neesot pārsteidzis. Nesen ar domubiedriem Pēterbaznīcā bija sarīkota konceptuāla kinētiskās mākslas izstāde Krāsa.Forma.Dinamika. Īpaši norādījumi par pilsētas vizītkartes vēlamo izskatu netika saņemti. Sākās sarežģīts darbs piemērotākā veidola meklējumos. "Man pašam vajadzēja noformulēt iekšējos kritērijus. Sākumā bija sarežģīti veidojumi ar ļoti daudziem elementiem un nozīmēm. Beigās paliku pie lakoniskākā varianta — telpiskajiem "Rīga" burtiem. Viņa pirmajās skicēs šur tur pazibēja pa kādam gailim. Mākslinieks daudz domāja, kā topošā robežzīme darbosies laiktelpā. Tam bija jābūt risinājumam, kas nesaistās ar konkrētu epizodi pilsētas dzīvē. Tā nedrīkstēja būt piesaistīta konkrētai ideoloģijai, varai vai stilam. "Tajā nedrīkst saskatīt kaut kādu īslaicīgu aizraušanos un sekošanu labākajiem paraugiem "kaut kur pasaulē". Uzskatu, ka vēlēšanās kaut ko darīt, lai Rīgā būtu kā Parīzē vai Romā, ir konceptuāls provinciālisms. Nevajag histēriski censties būt kaut kam citam. Ja neiedziļinies sevī, tad jau nekad nebūsi pats. Tikai ēna," tāda ir mākslinieka dziļākā pārliecība. Īpaši tika pētīta arī skatiena dinamika, lai braucējam galvaspilsētas robežzīme nepaskrietu garām kā balts stirnas dibengals. Autors zīmi bija iecerējis veidot kā skulpturālu objektu ansambli. Bet pāri visam viņā dzīva bijusi emocionālā sajūta, ka zīmei nav jāatspoguļo tas, ko viņš kā mākslinieks savā fantāzijā spējīgs izdomāt: "Tas nav manas pašizpausmes projekts, kas pauž manu subjektīvo pasauli. Es uzskatīju, ka man ir jāizkūst un jāpaliek aiz kadra. Priekšplānā ir Rīga un rīdzinieki. Tā ir Rīgas firmas zīme."
Apzeltīt vai pārkrāsot?
"Zīme dzīvo savu dzīvi," saka V.Celms, pārcilājot sakrātos laikrakstu izgriezumus. Balto burtu 29 gadu ilgo/neilgo mūžu par bālu nenosauksi. Gājis raibi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. 2007.gadā kāds kravas busiņš pie Jūrmalas šosejas nogāza burtu "Ī". 2004.gada 1.jūnijā burti uz pāris dienām vairs nebija balti — nezināma mākslinieku grupa (pēc neoficiālas informācijas — Latvijas Mākslas akadēmijas studentu pulciņš ar Kristianu Brekti) Bauskas, Vidzemes un Daugavpils virzienā ar trafaretu palīdzību uzrakstu izraibināja ar spilgti zaļiem apļiem un sarkanām zvaigznītēm. Tolaik Rīgas galvenais mākslinieks Leonards Laganovskis secināja, ka tas izdarīts profesionāli. Miervalda Poļa viedoklis: "Nav gluži normāli, ja katrs, kurš vēlas, var aptriept jebko." (Rīgas Balss. 2004.02.06.). Autora reakcija: no vienas puses, viņaprāt, akcija uzrāda to, ka zīme nav pietiekami apspēlēta, no otras puses, autors ir pārliecināts, ka "ikdienā tomēr uzrakstam nevajadzētu stāvēt kā jokupēterim".
Pie robežzīmes fotografējas ne retāk kā rapšu pļavās vai magonēs. To citē, parodē, pārfrāzē. Pastāvēšanas laikā tā piedzīvojusi gan pārspīlētu uzmanību (Rubika laikos tika dota pavēle piemontēt Ļeņina ordeni), gan Rīgas varas nevērību un krišanu galējībās, vai nu lemjot par nesamērīgi lielām summām burtu sakopšanai, vai, gluži pretēji, piebūvējot neloģiskus un autora ideju kropļojošus benzīntankus un ar zemi nepiesegtus paaugstinājumus. V.Celms uzskata, ka robežzīmi varētu dažādi apspēlēt svētkos, tomēr tas netiek darīts. Dīvaini viņam licies, kad pilsēta svinēja 800 gadu jubileju, robežzīme palika tāda pati — nekopta un nepabeigta, toties vietā izdomāja jaunu uzrakstu "Rīga" ar nervozo pilsētas kardiogrammu. Atsevišķu mapīti veido "pilsētas vīru labie darbi". Mākslinieks par to smīn — kāds kādreiz burtus pārkrāso, un tad uzreiz avīzēm ir ko rakstīt. Arī viņš pats varētu būt Ērika Oša karikatūras autors: "Šitiem burtiem tādu naudu — pusmiljonu eiro? Vai tad apzeltīsiet?!" Strādnieka atbilde: "Kur nu tik prasti! Ar dimantiem un Svarovska kristāliem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.