Liekas izrādās arī izspēlētās situācijas — kā reaģēšu, ja uzrunātais strupi atrūks: "po ruski" vai "ņepoņimaju"? Rīšu patriotiska aizvainojuma asaras vai turēšos profesionāli aukstasinīgi. Mazā Silmaču ieliņa guļ ziemas miegā un nepiedāvā tik dramatiskas izvēles. Vienā ielas malā — Staļina laika pelēkā dzīvojamā māja, visa ar baltām plastmasas logu acīm. Ievēroju laikmetīgi piebūvētus bēniņdzīvokļus. Otrā ielas malā — mazāka privātā dzīvojamā māja. Ielas galā — vēl kāda ēka, bet nevar saprast, vai tā vēl attiecas uz Silmaču ielu vai nē. Rīgas domes ielu komisijas pārstāve Ingrīda Miklāva paskaidro, ka tiešu dokumentālu apliecinājumu par Silmaču ielas vēsturi viņas rīcībā neesot. Galvenais, kas jāzina, ka Silmaču ielā uzskatāmi redzama 30.gados Latvijas brīvvalstī populāra tradīcija — nosaukt ielas pa tematiskiem blokiem, lai tās iedzīvotājiem asociatīvi saistītos kopā. "Šī tradīcija — nosaukt augu, putnu, literāru varoņu vārdos tiek saglabāta arī šodien, dodot vārdus jaunajām ielām," stāsta I.Miklāva. Divdesmit minūšu laikā Silmaču ielā neparādās neviens cilvēks. Kad beidzot pie ieejas ieraugu smēķējam divus jaunus vīriešus, uzmanīgi tuvojos kā fotomednieks, lai neaizbaidītu ilgi gaidīto "medījumu". Parādās smaids sejā "Pilnīgi droši varu pateikt, ka visi draugi, kas brauc pie manis, ir pārsteigti, ka vispār tāda iela ir," saka Niks Zvaigzne. Silmaču ielas iedzīvotājs viņš ir tikai pusgadu. Otra lieta, par ko ir pārsteigti viņa draugi, ir klusums: "Līdz Brīvības ielai ir tikai kādi 300 — 400 metri." Viens no viņiem — Mārtiņš — piekrītoši māj ar galvu. Vai draugiem sarežģīti iestāstīt ceļu? "Tas jau atkarīgs no stāstītāja," no pašapzinīgās intonācijas var saprast, ka Niks sevi nepieskaita pie juceklīgākajiem. Kurš ir tuvākais zināmais orientieris? Abi draugi, ilgi nedomājot, vienojas par automazgātuvi Auto Rings Brīvības ielā. Mārtiņš piebilst, ka tuvākajā apkārtnē dzīvo daudz pazīstamu cilvēku, tādēļ arī viņu dzīvesvietas zināmākās vietās var izmantot par norādēm. N.Zvaigzne atklāj, ka viņam ar Silmaču ielu saistās tikai labas izjūtas. "Kad es pasaku Silmaču iela, draugu sejās parādās smaids," smejas Niks. Patīkami viņu pārsteigusi arī ienākšana šajā namā — jau pirmajās dienās iedzīvotāji esot attiekušies ar pietāti, sveicinājuši — labdien, sveiki! "Kā paliela ģimene," saka N.Zvaigzne. Viņš neslēpj, ja kādreiz būs vēlme palikt Rīgā, meklēs dzīvokli tieši šajā kvartāliņā — "man patīk tās sajūtas". Vai viņam kādreiz ienācis prātā kaimiņos meklēt līdziniekus košajiem Blaumaņa tipāžiem? Niks pieļauj, ja dzīvotu te piekto, desmito gadu, kas zina, kādas paralēles arī ieraudzītu. Par sevi? Nu nē: "Nevēlos sevi iesprostot tādos stereotipos". N.Zvaigzne ierosina parunāt ar kādu radošu kaimiņu ģimeni. Silmaču ielas iedzīvotājs ir atsaucīgs, pie durvīm piekrīt piezvanīt pats. Vispirms pa actiņu palūr bērni, tad atver pati mamma. "Te kaimiņš no 3.dzīvokļa…". Sākumā Inese izturas ar aizdomām — vai atkal par tām būvproblēmām? 2006.gadā iekšpagalmā nozāģēja zaļojošus kokus. Silmaču ielā 1 tika iecerēts būvēt jaunu daudzdzīvokļu māju. Tika atklātas nelikumības, jo šajā rajonā, kurš atrodas Rīgas vēsturiskā centra un UNESCO aizsardzības zonā, lielākoties ir trīs līdz četru stāvus augsta apbūve. Ineses un daudzu citu Silmaču ielas iedzīvotāju bažas par "septiņstāvu ērmu, ka dienas gaismu vispār neredzēsim" pagaidām nav piepildījušās. "Kaimiņš no 3.dzīvokļa" drošina kaimiņieni, ka šoreiz interesējas "tīri par liriku". Pie tā arī paliekam. Krīzes padomi pie sienas Inese slauka slapjās rokas. Silti un mājīgi. Virtuvē vēl smaržo pēc tikko ceptām brokastīm. Koridors pilns ar dažāda lieluma zābaciņiem. Pa vidu vēl savās gaitās cēli aizsoļo pelnu pelēks runcis. "Esmu ievērojusi, ka visās kartēs Silmaču iela nemaz nav iezīmēta," saka Inese, uzliekot ūdeni tējai. Cik ilgi ģimene šeit dzīvo? Ineses rēķināšana ir klasiska kā visām mammām ar vairākiem bērniem: "Vidējais bērns vēl nebija piedzimis… Tas nozīmē… Divpadsmit apmēram." Arī viņas pirmie iespaidi par Silmaču ielu saistās ar neparasto klusumu: "Jocīgi, ka tik tuvu Brīvības iela, un tik liela satiksme". Laikā, kad auguši bērni, ļoti parocīgi bijuši arī tuvējie "vecie žīdu kapi", kā saka Inese. Šobrīd kaimiņu kompānija, ar kuriem kopā bērni vesti uz vecajiem kapiem vai Piektā gada parku, un šad tad papļāpāts, izklīduši kur kurais. Inese stāsta, ka vēl pirms pāris gadiem viņa ar vīru Andri gribējuši celt savu māju. Tagad — jāpriecājas, ka neko tādu nesāka. Viņa strādā bankā lietvedības nodaļā, vīrs — pavārs, šefpavārs, bet visu mūžu paralēli arī muzicējot. Kāzās, bērēs, dzimšanas dienās. "Šad tad piedzied arī mamma, kad vairāk maksā," saka Inese, ucinādama un kārtīgi sabučodama mazo Raimondu, kuru rīt jau būs jāatdod auklītei. Arī intervijas brīdī vīrs ir prom "spēlē". Trīsbērnu ģimenei dzīvoklī ir acīmredzami pašauri, bet, nevar nejust, — viņiem pieder kas vairāk — saticība. Pie virtuves sienas Inesei pielīmēti izgriezti avīžraksti ar krīzes laika padomiem, iedvesmojoši padomi par naudu, "kurai patīk, ka to cienu un bieži pārskaita", bet visvairāk par bērniem, kuri ir pie vecākiem sūtīti eņģeļi un kuriem jātuvojas kā draugiem. Tad viņi atbildēs ar to pašu.
Silmaču ielas iedzīvotājiem piemīt zināma vietas kopības sajūta
"Kas tur ko zināt — maza ieliņa," jau kāpdama autobusā, attrauc laipnā kundze. Viņa ir pirmā no sešiem uzrunātajiem, kas varēja parādīt ceļu uz Silmaču ielu. Kad ieraugu Silmaču ielu realitātē, jāpasmaida par savu naivi žurnālistisko plāniņu — kā sadūšošos un uzrunāšu Silmaču ielas garāmgājējus, kā meklēšu dūdarus, alekšus, kārlēnus, zāras un antonijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.