Vienīgā vieta, kur novērojama kārtība ir pie McDonalds, kam piesūkusies rinda pamīšus bļaustīgu un pusaizmigušu stāvu, kuri gaida, lai alkohola un izpriecu noēstās kalorijas negausīgi reģenerētu ar čīzburgeriem. Ne mazāk mērķtiecīgi haotiskajā Kaļķu un Vaļņu ielas krustojumā ir suteneri, kas ne visai galanti uzbāžas ar seksa pakalpojumu piedāvājumiem. Sastingusi kā skulptūra šīs haotiskās ainas vidū stāv jauna sieviete. Bāla, skaista, ar rozi rokā, acis reizē meklējošas un tukšas. Piedāvā sevi. Jāatzīst, arī pats šai diennakts laikā, atrodoties uz Kaļķu ielas, jūties kā padibene, bet, redzot šādu žēlu ainu, piedevām sajūties neērti.
Grēcīgās Rīgas sirds reiz pukstēja Grāvju ielā, tagad — VecrīgāReizēm ir licies, ka Rīgas "sarkano lukturu ielas" pieder pagātnei. Tie, kuri prostitūtas meklē mērķtiecīgi, šķiet zina, kur atrodas attiecīgie nami un, ja pat nezina, tad uzzinās, vai nu internetā, no taksistiem vai izziņās. Tā arī diskrētāk un drošāk – gan klientam, gan prostitūtai, un domājams arī komfortablāk. Pat ja "staigules" uz ielas redzamas, tad pārsvarā pie visiem labi pamanāmajiem Vecrīgas klubiem pie kuriem bieži novērojama visai līdzīga aina – "ziņkārīgi", naivi ārzemnieki, aicinošas meitenes. Arī pagājušajās sestdienas naktī, kad gāju garām klubam Mary uz Grēcinieku ielas redzēju, ka tūlīt, tūlīt trīs "naktstauriņi" klubā ievedīs četrus negribīgi gribošus jaunus ārzemniekus. Mēģināja tos pierunāt, tie it kā svārstījās. Gribējās pat brīdināt – neesat taču stulbi. Bet par vēlu, meitenes "upurus" pierunājušas, spurgdamas tos iegrūda no "drošās" zonas tumšajās durvīs, iespējams, uz viņu dzīves dārgākajiem dzērieniem. Tikai viens, "bailīgākais", palika ārā.
Kviecošu cūku skaņas
Šķiet, šis bailīgais puisis varētu būt autors sekojošajām rindām, - "Tas bija novakarē, kad ielās jau dega spuldzes. Mani vadoņi man rādīja un stāstīja, ka virs nama durvīm restotā aizsargā pakārta sarkana spuldze nozīmējot, ka tur esot meitu māja, jo tā esot izkārtnes vietā. Piegājām pie kādām ar šādu spuldzi apzīmētām durvīm un gājām iekšā. Es biju uztraucies un sasprindzis kā uzvilkta stīga..." Teksts gan ir 86 gadus vecs, lasāms Rīga – 800. Gadagrāmatā 1998 no kāda Latvijas armijas kareivja 1922.gada vasaras atmiņām par vietu Pārdaugavā, kas tagad ar savu snaudulīgo noskaņu un daudzdzīvokļu hruščovkām no 1960.gadiem ir zināma kā Valguma iela. Reiz tā bija trokšņainā un skandalozā Grāvju iela par kuru Čaks reiz daiļrunīgi rakstīja, - "Tā alkst pēc izdzīves kā viesuls mežonīgs, (..) pie skaņām kviecošām kā cūkas, kad tās kauj." Neizklausās pēc vietas, kur drīz sliesies tā dēvētā Gaismas pils jeb Nacionālā bibliotēka.
Grāvju ielā kopš 19.gadsimta beigām līdz to slēgšanai 1923.gadā atradās Rīgas likumīgie prieka nami. Ap 1920.gadu Rīgā legāli darbojās seši atklātie nami, visi Grāvju ielā. Tajos strādāja apmēram 30-40 prostitūtas. Grāvju iela pārsvarā apkalpoja Pārdaugavas rūpnīcu un ostas strādniekus, zvejniekus un tirgotājus, bet arī pilsētniekus un kareivjus, kas reiz dzērumā tās bordeļus tā izdemolēja, ka, lai tos savaldītu, nācās aplenkt kvartālu. Nekas vairs neliecina par Grāvju ielas kādreizējo apgrēcību. Profesores Vitas Zelčes izsmeļošajā grāmatā par pirmskara prostitūtām Marginālās jeb 1376.fonds tik vien kā var apskatīt skatuvīti, kas palikusi kādā no veco ēku dzīvokļiem. Šī iela ir veiksmīgi "civilizēta" ar dzīvojamiem namiem, kļūstot par vienu no Rīgas klusajām ielām. Bet prostitūtas, laikam ejot, ir nokļuvušas "zem jumta" puslegālos iestādījumos, kas izkaisīti pa visu pilsētu, ne vien vēsturiskajiem prostitūcijas rajoniem, taču visvairāk pamanāmi Vecrīgā.
Apkalpo par kapeikām
"Ielenes", protams, pilnīgi nav pazudušas pat ar erotisko pakalpojumu pāriešanu "masāžas salonos" un diskrētākos namos, ko pietiekami daudzi vīriešu kārtas rīdzinieki ir iepazinuši personīgi mežonīgajos 1990.gados, kad šādu vietu apmeklējums neskaitījās nekas "nenormāls". Oficiāli Pērnavas iela pretim Grīziņkalnam ir tā vieta, kas ierādīta "savvaļas" prostitūtām, kuras apkalpo klientus, kuri iespējams grib kaulēties par cenu, vai kādu citu apsvērumu dēļ vēlas iziet uz tiešu kontaktu ar prostitūtām. Šīs sievietes var redzēt tur arī gaišā dienas laikā, kamēr bērni un pusaudži rotaļājās pretim esošajā skeitparkā. Sirreāls vērojums reiz bija arī uz Daugavpils šosejas, pretim iebrauktuvei bijušajā Salaspils koncentrācijas nometnē. Pēc kādas ekskursijas memoriālā, izgriežoties uz šosejas, ar automobiļa spārnu gandrīz aizķērām kādu dīku sievieti. Rokas sānos iespiedusi, viņa mūsos vērās ar izaicinošu smaidu, it kā mēs braukātos pa Brodveju, nevis atgrieztos no traģiskas vietas apmeklējuma. Pamanot "klaidones" šajā vietā citkārt, sapratu, ka viņas tur stāv, jo autostāvvieta pie Salaspils memoriāla acīmredzot ir ērta iebrauktuve, kur darīt savu darbu ar šoferiem. Tā teikt, drivein. Savukārt lētākās (un nožēlojamākās) "iebrauktuves" slava ir Rīgas Centrālās stacijas laukumam, kas jau kopš padomju gadiem zināms, kā vieta, kur apkalpo "par kapeikām". Taču bez cenām, kā demonstrē Vecrīgas izdaudzināti dārgo un blēdīgo "striptīzbāru" popularitāte, šai biznesā lomu spēlē arī kopējā velnišķīgās uzdzīves noskaņa.