Stūra mājas daļa jāsaglabā neskarta

Atbildīgajām institūcijām tagad jālemj, kā iekštelpas labāk izmantot — veidot piemiņas vietu, muzeju vai ko citu. "Skaidrības vēl nav, vai tas būs tieši muzejs," norāda Kultūras ministrijas (KM) sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Vizule, piebilstot, ka par ēkas pielietojumu tiks spriests "tuvākajā laikā". Tiesa, ieceru īstenošanu varētu kavēt ne tikai vispārējais finansējuma trūkums, bet arī ēkas tehniskais stāvoklis — nama īpašnieks a/s Valsts nekustamie īpašumi uzskata, ka māja ir avārijas stāvoklī un tai vispirms būtu jāveic rekonstrukcija. Panāk kompromisu Ēka līdz šim bijusi valsts aizsargājams arhitektūras piemineklis, bet kopš trešdienas ar kultūras ministra p.i. Edgara Zalāna (TP) rīkojumu daļai pirmā stāva un pagrabstāva, kā arī diviem iekšpagalmiem un caurbrauktuvei piešķirts valsts nozīmes vēstures pieminekļa statuss. Tas liek telpās saglabāt esošo interjeru, ieslodzījuma vietu specifisko aprīkojumu un komunikāciju sistēmu, aizliedz līdz arhitektoniski vēsturiskās izpētes veikšanai veikt saimnieciskas darbības, kas telpas pārveido, kā arī telpām jābūt publiski pieejamām. "Bija ļoti ilgas diskusijas, kam jāpiešķir vēstures notikuma vietas statuss," stāsta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis, kura vadītā iestāde objektu apsekojusi vairākkārt. Kultūras pieminekļiem ar arhitektūras vērtību VKPAI prasība ir restaurācijas darbu veikšana, taču šai ēkai pirmajā stāvā un pagrabā no arhitektūras kvalitātes viedokļa vērtības nav un šeit jācenšas saglabāt liecības par vēsturiskajiem notikumiem, norāda J.Dambis, piebilstot, ka šajā gadījumā bijis jāpanāk kompromiss. VKPAI saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto divu mēnešu laikā VNĪ izsniegs norādījumus par kultūras pieminekļa saglabāšanu un izmantošanu. "Tādas prasības nav, ka tikai muzejam tur ir jāatrodas. Tām telpām jābūt pieejamām sabiedrībai, varbūt kāda ekspozīcija jāizveido. Pārējā ēkas daļā pielietojums var būt visdažādākais," norāda J.Dambis. Diena jau rakstīja, ka pērn Rīgas domes kultūras komiteja izteica atbalstu piemiņas vietas vai muzeja izveidei šajā ēkā. Pozitīvi ieceri novērtēja karavīru, leģionāru, partizānu u.c. biedrības, kā arī Valsts prezidenta kanceleja. Izskanēja doma, ka Stūra mājā varētu ierīkot Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) filiāli, taču nav izslēgts, ka ēkā uz gadu vai diviem varētu apmesties pats LOM, jo tam tuvāko gadu laikā gaidāma pārbūve, paplašinot Strēlnieku laukumā 1 esošo ēku ar arhitekta Gunāra Birkerta projektēto piebūvi. Muzeja darbinieki uzskata, ka ir būtiski nepalaist garām iespēju saglabāt autentiskās liecības — pagrabi, pirmais stāvs un iekšpagalmi ir faktiski neaiztikti. Muzeja rīcībā ir ar šo ēku saistīti eksponāti no 1940.—1941.gada. Vēl diskutēs VNĪ uzskata, ka par telpu izmantošanas iespējām jānotiek diskusijai, un jau ir uzrunājusi KM un tālāko iniciatīvu sagaida no tās, uzsver VNĪ sabiedrisko attiecību speciāliste Daiga Laukšteina. Viņa arī atzīmē, ka runāt par Okupācijas muzeja pārvietošanu remontdarbu dēļ ir pāragri, jo VNĪ vēl nav izsludinājis konkursu pat piebūves tehniskā projekta izstrādei, kamēr visam Latviešu strēlnieku laukumam nav pabeigts detaļplānojums, pie kā šobrīd vēl strādā Rīgas dome. VNĪ patlaban izskata iespēju iznomāt pārējo ēkas daļu ar nosacījumu, ka nomnieks ir gatavs ieguldīt līdzekļus nama rekonstrukcijā. Pagaidām neviena konkrēta pretendenta vēl nav. ***Nama vēsture Ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī 1940.gada rudenī izmantoja Valsts drošības komiteja (VDK), pagrabos ierīkoja kameras, kur cilvēkus ievietoja, apcietināja, pratināja. Zināms, ka ieslodzītie kamerās tika spīdzināti, arī šauti. Nav precīzu datu, cik daudz tika nošauti, bet gada laikā kamerās bija ievietoti vismaz 300 cilvēku. Tie bija galvenokārt latviešu inteliģences pārstāvji, bijušie politiķi, valsts iestāžu darbinieki, kā arī cilvēki no pretošanās kustības. 1941.gada jūnijā Sarkanā okupācijas armija ar VDK bija spiesta atstāt telpas. Vācu okupācijas laikā ēkā izveidoja nelielu muzeju. Tolaik kameras bija atvērtas apmeklētājiem, tika arī dokumentētas liecības, piemēram, ieslodzīdo uzraksti uz sienām. Otrās padomju okupācijas laikā no 1945.gada ēkā turpināja darboties VDK. Līdz pat 1980.gadu otrajai pusei čekas pagrabu kameras tika izmantoti kā iepriekšējās izmeklēšanas izolatori. Informācija: vēsturnieks Rihards Pētersons