Rīgas centrā
Nacionālo bruņoto spēku svinīgajā parādē sastaptā Gunta, kura jau vairākus gadus dzīvo Grieķijā, Latviju apciemo reizi gadā. Pēdējos trīs gados viņa izvēlējusies braukt tieši novembrī, kad Latvija svin savu dzimšanas dienu. «Tie man ir mīļi svētki. Sanāk, ka 18. novembris ir izkonkurējis pat Jāņus un Ziemassvētkus,» atzina Gunta. Arī kandavniecei Santai dzīve ārzemēs likusi uz Latviju un 18. novembra svinībām paraudzīties citām acīm. «Man šie svētki ir svarīgi, kopš esmu atgriezusies no Anglijas. Kopš tā laika man Latvija ir ļoti mīļa. No Anglijas atbraucu augustā un nekad vairs nebraukšu prom. Nekad, nekad!» emocijas neslēpa Santa.
Daudzi svinētāji atzina, ka patriotisms Latvijas sabiedrībā lēni, bet pārliecinoši ir audzis, jo cilvēki sākuši apzināties savas valsts vērtību. Sabiedrību, iespējams, paskubinājusi arī Vladimira Lindermana vadītās biedrības Dzimtā valoda ierosinātā parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, lai krievu valodai noteiktu valsts valodas statusu. «Jūtams, ka sabiedrībā patriotiskās jūtas ir augušas, un domāju, ka pie tā tomēr ir piestrādāts. Vai nu tie ir politiķi, vai plašsaziņas līdzekļi. Vienu brīdi tam nepievērsa uzmanību, bet tagad ir ļoti patīkami, jo par to domā. Zināmā mērā latviešus ir mobilizējusi arī parakstu vākšana par krievu valodu,» Dienai sacīja politiski represētā Austra no Cēsīm.
Arī Ādolfs, kurš mērojis 200 kilometru no Gulbenes, lai noskatītos militāro parādi, pieļāva, ka cilvēkus ir sapurinājusi parakstu vākšana par krievu valodu. «Tas nedrīkst notikt, tas taču ir pilnīgs absurds!» sašutumu pauda jaunietis. Viņam šķiet, ka sabiedrībā ievērojami palielinājušās patriotisma jūtas, jo pa ceļam uz Rīgu novērojis, ka mašīnām bijuši piestiprināti Latvijas karogi. Arī daudzi citi Dienas uzrunātie divdesmitgadnieki sacīja, ka 18. novembris tiem kļuvis par vieniem no mīļākajiem svētkiem, jo tie jauniešos raisot patriotiskas jūtas. «Patiesībā man šie ir vienīgie svētki, kurus es tiešām ļoti svinu. Valsts ir tas, kas mums ir dots, kas mums ir īpašs. Pārējais - kas nu kuram personīgi, bet valsts mums visiem ir kopīga. Tiesa gan, grūti teikt, vai esam kļuvuši patriotiskāki, liekas, daudzi to ikdienā neapzinās, jo nav tādas situācijas, kad vajadzētu to patriotismu pierādīt,» pauda Arnis no Rīgas.
Pļavniekos
Liela rosība 18. novembra pusdienlaikā bija vērojama arī Pļavniekos, tomēr tur vairs nemanīja pie krūtīm piespraustas sarkanbaltsarkanas lentītes vai Nacionālo bruņoto spēku dalītos Latvijas karodziņus. Daudzi sastaptie bija krievvalodīgie, kuri, izdzirdējuši jautājumu par 18. novembri un patriotismu, ātri vien aizmuka vai arī atzina, ka svētku salūts tiem patīk, bet lielas patriotiskas jūtas Latvijas dzimšanas dienas atzīmēšana viņos nav radījusi.
«18. novembri svinu, patīk arī festivāls Staro Rīga un salūts. Man nav pārāk patriotiskas sajūtas, neesmu baigā patriote. Neesmu jau latviete - vispār esmu latviete, bet pēc tautības esmu krieviete. Mācos latviešu skolā, un tur attieksme pret krievu skolēniem ir ne pārāk laba. Jums ir svētki, bet mums tā ne pārāk,» Dienai sacīja Irēna.
18. novembris patīk arī Iraīdai, tomēr viņa svētkus īpaši nesvin. «Ir kaut kādas patriotiskas jūtas, jo dzīvoju šeit jau sen un Rīga man ir mīļa pilsēta,» atzina sieviete. Arī Pļavniekos sastaptajam Andrejam 18. novembris patīk, taču tie noteikti neesot viņa mīļākie svētki, taču nākoties tos atzīmēt, jo viņš dzīvo Latvijā. Savukārt Anna, atvainojusies par savu «nedaudz bremzēto latviešu valodu», uzsvēra, ka viņa vienmēr svin 18. novembri, tāpēc vakarā noteikti dosies uz Vecrīgu un vēros arī svētku uguņošanu. «Frizūru vakaram par godu jau esmu ieveidojusi un esmu visam gatava. Ja mēs te dzīvojam, mums ir jāmīl tas, kas notiek šajā valstī,» atzina rīdziniece.
Sarežģīto materiālo apstākļu dēļ pensionārēm Rasmai un Valentīnai nav nekādu patriotisku izjūtu, tāpēc 18. novembri sievietes nesvin. «Iecienīti man šie svētki nav. Pie šīs dzīves - nu kā var būt iecienīti svētki? Drusciņ ir patriotiskas sajūtas, jo par velti var braukt sabiedriskajā transportā,» Dienai sacīja Valentīna. Arī pensionāre Rasma šos svētkus nesvin, jo kopš atmodas laikiem patriotiskās jūtas viņā esot iznīkušas. «Biju kādreiz patriote, gāju piketēt, biju grupāHelsinki 86, bet vairāk nekur nepiedalos, pat vēlēšanās ne. Nav vairāk patriotisku jūtu. Man liekas, arī sabiedrībā tās patriotiskās izjūtas arvien vairāk iznīkst,» sacīja Rasma.