Saskaņā ar aktuāliem ēku energoefektivitātes politikas dokumentos noteiktajiem mērķiem laika posmā līdz 2016.gadam jāsamazina vidējais siltumenerģijas patēriņš ēkās no 220-250 kilovatstundām kubikmetrā gadā līdz 195 kilovatstundām kubikmetrā gadā, savukārt laika posmā līdz 2020.gadam - līdz 150 kilovatstundām kubikmetrā gadā.
Ēku sektorā patērētā enerģija veido līdz 40% no visas energobilances, tādēļ ēku sektors ietver ievērojamu potenciālu kopējo energoefektivitātes mērķu sasniegšanā. Lielākajai daļai esošo ēku ir augsts energoresursu patēriņš, un tām ir būtiski zemākas siltumtehniskās īpašības, nekā var nodrošināt ar patlaban pieejamām tehnoloģijām. Vairums no šīm ēkām tiks ekspluatētas vēl ievērojamu laika periodu, līdz ar to aktuāla ir šo ēku pakāpeniska renovācija, uzlabojot to energoefektivitāti.
Pēc ekspertu vērtējuma izmaksu efektīvā veidā var renovēt 60-70% no Latvijas ēku sektora, dzīvojamo ēku sektorā tie būtu ap 25 000 daudzdzīvokļu māju kopplatībā 38 miljonu kvadrātmetru. Pieņemot vidējās renovācijas izmaksas 70 lati uz vienu kvadrātmetru, nepieciešamo investīciju apjoms veido 2,7 miljardus latu, kas ir vismaz 50 reizes vairāk, nekā pieejams daudzdzīvokļu māju siltināšanas aktivitātē.
Aplūkojot ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu atmaksāšanos ilgtermiņā, EM secina, ka pat bez valsts līdzfinansējuma šo pasākumu veikšana dzīvokļu īpašniekiem ir finansiāli izdevīga. Tomēr, pat pastāvot lielam dzīvojamo māju skaitam, kurās ir iespējams ieguldīt investīcijas, kā arī pieejamiem finanšu līdzekļiem banku aizdevumu veidā, ir secināms, ka brīvais tirgus nespēj nodrošināt dzīvojamo māju siltināšanu pietiekamā daudzumā. Pastāvot šādai tirgus kļūdai, ir nepieciešami papildu stimuli pazeminātu aizdevuma procentu likmju un/vai līdzfinansējuma veidā, kas palīdzētu novērst tirgus darbības nepilnības.
Lai sekmētu ēku energoefektivitātes uzlabošanu, nākamajā 2014.-2020. gada Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā jāparedz finansējums ēku sektora energoefektivitātes pasākumiem, kas būtu izmantojami gan publiskajam sektoram (valsts un pašvaldību ēkām), gan kopīpašumā esošām daudzdzīvokļu mājām, gan arī dažāda tipa privātīpašumā esošām ēkām (dzīvojamām, komercpakalpojumu un ražošanas).
Lai nodrošinātu budžeta līdzekļu pieejamību, jāizstrādā nosacījumi nodokļu ieņēmumu (piemēram, akcīzes nodoklis fosiliem energoresursiem, nekustamā īpašuma nodoklis) novirzīšanai ēku energoefektivitātes uzlabošanai un atjaunojamo energoresursu izmantošanai ēkām. Ēku energoefektivitātes pasākumu īstenošanai jāveido ilgtspējīgs finansēšanas modelis (rotācijas fonds), attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju sektoru ir svarīgi, lai tiktu nodrošināts vismaz tāds pats pieprasījums, kā patlaban īstenotajā aktivitātē "Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi"
EM arī iesaka veidot nosacījumus alternatīvu energoefektivitātes pasākumu ieviešanas modeļu izmantošanai un labākai funkcionēšanai, tādējādi paplašinot pieejamo risinājumu un finanšu avotu klāstu. Tāpat jāizvērtē iespējas veikt uzlabojumus normatīvos aktos dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā, lai nodrošinātu efektīvāku dzīvojamo māju pārvaldīšanu un operatīvāku lēmumu pieņemšanu.
Lai sekmētu ēku renovāciju, nekustamā īpašuma nodokļu likumdošanā jāizstrādā un jāievieš nosacījumi, kas palielinātu ēku īpašnieku interesi veikt ēkas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, kā arī jāveic valsts sektora ēku apzināšana, šo ēku energoefektivitātes novērtēšana un energosertificēšana, kā arī energoefektivitātes pasākumu plānošana un īstenošana.
Jau ziņots, ka šā gada 18.septembrī Ministru kabinets apstiprināja papildu finansējuma piešķiršanu 15 miljonu latu apmērā šīs aktivitātes īstenošanai. Vienlaicīgi ar papildu finansējuma piešķiršanu veiktas arī izmaiņas aktivitātes īstenošanas nosacījumos. Kopējais aktivitātes īstenošanai piešķirtais finansējums ir 62,57 miljoni latu.