Vēl agresīvākas prasības
2014. gada 29. jūlijā Laimdotas Straujumas vadītā valdība, izšķirošajā balsojumā piedaloties tikai astoņiem no četrpadsmit Ministru kabineta locekļiem, nolēma neievērot ne līdzšinējā konkursa nosacījumus, ne jebkādas preces pārdošanas ābeci. Vēl nevienojusies par konkrēto AS Citadele banka 75% akciju paketes cenu, tā nolēma atraidīt pārējos pretendentus un turpināt sarunas par iegādes cenu un nosacījumiem tikai ar vienu potenciālo investoru – amerikāņu Ripplewood Advisors LLC vadīto konsorciju.
Tas, kā tieši par šo lēmumu nobalsoja Vjačeslavs Dombrovskis, Ina Druviete, Jānis Dūklavs, Rihards Kozlovskis, Dace Melbārde, Raimonds Vējonis, Andris Vilks un konkrētā jautājuma izskatīšanas formālais vadītājs Edgars Rinkēvičs, vēl joprojām ir noslepenota informācija. Vēl vairāk – ir arī tādi toreizējie ministri, kuri pat tagad bīstas atklāt savu individuālo balsojumu. "Es nezinu, vai es to drīkstu atklāt," Dienai atzīst Druviete.
Taču, pateicoties dažādiem informācijas avotiem, tālākā notikumu gaita pēc valdības 29. jūlija lēmuma ir pietiekami skaidra. "Tajā brīdī, kad Ministru kabinets pieņēma šādu lēmumu un piešķīra ekskluzivitāti amerikāņu investoram, tas vēl sāka izvirzīt arvien agresīvākas prasības," atzīst toreizējais ekonomikas ministrs Dombrovskis, kura ierosinājums atbilstoši konkursa nosacījumiem turpināt sarunas ar visiem trim atlikušajiem pretendentiem tika noraidīts. "Ja potenciālajam investoram Ripplewood Advisors LLC ar Ministru kabineta lēmumu netiktu nodrošinātas ekskluzīvas tiesības vieniem turpināt sarunas par bankas Citadele pirkuma līguma nosacījumiem, bankas Citadele akcijas varēja pārdot par augstāku cenu," vēlāk konstatēja Parlamentārās izmeklēšanas komisija.
Pieaugusī Ripplewood agresivitāte arī bijusi pilnīgi loģiska. "Ja pircējam ir ekskluzivitāte, tas nozīmē, ka viņš pilnībā kontrolē un diktē cenu, perfekti apzinoties, ka valstij nav nekādas iespējas pateikt nē," situāciju tagad raksturo Dombrovskis.
Tā arī bija – "pateicoties" Valda Dombrovska valdības tūļīgumam un laika vilkšanai, kā arī Laimdotas Straujumas valdības radītajam "organizētajam haosam", ne laika, ne citu iespēju patiešām vairs nebija – Eiropas Komisijai bija apsolīts līdz 30. septembrim saņemt vismaz kādu saistošo piedāvājumu bankas iegādei.
Mēģinājumi vēl pakaulēties
29. jūlijā "atsijātā" SPI Group nedēļu iepriekš bija piedāvājusi par visu banku samaksāt 130 miljonus eiro, kas nozīmēja 97,5 miljonus eiro par 75% akciju paketi. Ticis pie absolūtas ekskluzivitātes, Ripplewood pārstāvis Timotijs Kolinss 5. septembrī izteica saistošo piedāvājumu – ar virkni nosacījumu mēs esam gatavi par šo pašu paketi samaksāt 69 miljonus eiro. Latvijas valsts pārstāvju drudžainās sarunas ar "ekskluzīvo partneri", kurš varēja vairs neuztraukties par iespējamu konkurenci, nedeva gandrīz neko: 12. septembrī Kolinss laipni apliecināja, ka visas bankas cenai varētu pielikt vēl 6,67 miljonus eiro, kas nozīmētu 75% akciju paketes cenas pieaugumu par pieciem miljoniem eiro – līdz 74 miljoniem.
Kā kļuvis zināms Dienai, šajā brīdī Dombrovskis, kurš formāli joprojām skaitījās galvenais atbildīgais par bankas pārdošanu, vēl mēģināja ko glābt un 15. septembrī oficiālā vēstulē palūdza SPI Group vienas dienas laikā apliecināt, ka tās 22. jūlijā iesniegtais piedāvājums – 130 miljoni eiro par visu banku – vēl ir spēkā un ka tā būtu gatava "atkal iesaistīties pārdošanas procesā atbilstoša Latvijas valdības lēmuma gadījumā".
Taču SPI Group bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir tikai un vienīgi pēdējais izmisīgais Latvijas valsts pārstāvju mēģinājums "izspiest" no Ripplewood vēl vismaz kaut ko. To, ka šī spēle nav visai nopietna, apzinājās arī pats Dombrovskis, kurš tagad Dienai atzīst: "Pretendents, sapratis manu spēli, atbildēja, rupji runājot – ejiet jūs visi trīs mājas tālāk, es redzu, ka jūs mani tikai izmantojat..." Tā arī bija: jau tajā pašā dienā, kad bija lūgta SPI Group atbilde, Straujumas valdība pieņēma konceptuālu lēmumu akciju paketi pārdot Ripplewood konsorcijam par 74 miljoniem eiro ar virkni nosacījumu, kas šo summu varēja gan nedaudz palielināt, gan būtiski samazināt. "Šādu cenu 2015. gada 16. septembrī saistošā piedāvājuma galīgajā variantā izteica Ripplewood Advisors LLC, un Ministru kabinets to bez iebildumiem akceptēja," vēlāk konstatēja Parlamentārās izmeklēšanas komisija.
Zemāka par ieguldītajiem līdzekļiem
Kaut gan tikai 28. oktobrī Ministru kabinets pieņēma galīgo lēmumu par akciju pārdošanu, jau 16. septembrī visām par bankas pārdošanu atbildīgajām personām šajā brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka galvenais uzdevums nu ir cits. Bija nepieciešams mēģināt sabiedrībai šo darījumu pasniegt tā, ka, pirmkārt, ir sasniegti faktiski visi bankas privatizācijas sākumā izvirzītie mērķi, tostarp iegūta maksimāli iespējamā cena, un, otrkārt, par 75% Citadeles akciju tiks iegūti pilnīgi reāli un taustāmi 74 miljoni eiro, varbūt pat nedaudz vairāk.
Viens vienīgais Citadeles pārdošanā nesasniegtais mērķis ir Latvijas fondu tirgus attīstīšana, turklāt arī tas "var tikt sasniegts nākotnē, ja jaunie īpašnieki veiks akciju kotēšanu biržā", – ar šādu secinājumu 2015. gada pavasarī klajā nāca toreizējā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola informatīvajā ziņojumā, kurš bija "izstrādāts, ņemot vērā nepieciešamību informēt Ministru kabinetu un sabiedrību". Savukārt ar visiem pārējiem mērķiem viss esot labākajā kārtībā, un pat par bankas pārdošanas cenu šajā ziņojumā bija stingri apgalvots, ka sasniegts izvirzītais pamatmērķis – "lielākā iespējamā vērtība, pārdodot bankas akcijas" – un ka "akciju pārdošanas cena ir tirgus cena konkrētajos ekonomiskajos apstākļos pārdošanas brīdī".
Tiesa, vienlaikus ministres parakstītajā ziņojumā negribīgi bija pieminēts, ka šī cena "ir zemāka par Citadele bankas pamatkapitālā ieguldītajiem līdzekļiem un pašu kapitālu". Tagad, trīs gadus vēlāk, ir skaidrs, ka arī šis vēl ir bijis ļoti optimistisks vērtējums. 2015. gada 17. aprīlī Ripplewood Advisors LLC Privatizācijas aģentūrai par līdz tam valstij piederējušajām Citadeles akcijām patiešām samaksāja 74 699 223,05 eiro. Taču maldās tie, kuri uzskata, ka šī nauda – kaut arī krietni mazāka par SPI Group piedāvāto summu, bet tomēr pietiekami iespaidīga – palika Latvijas valsts rīcībā.
Tikai pēc atkārtotiem Dienas jautājumiem Privatizācijas aģentūra ir spiesta skaidri un nepārprotami atzīt – ir vēl bijis tāds "sīkums" kā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) 93,03 miljonu eiro ieguldījums Citadeles un otras Parex bankas atliekas – AS Reverta – pamatkapitālā.
Nenopelnīja, bet piemaksāja
"Kopējais aprēķinātais finanšu saistību apjoms, kas izriet no izsniegtajām garantijām ERAB, 2015. gada aprīlī bija 114,34 miljoni eiro. Ņemot vērā Reverta akciju vērtību, kas bija negatīva, un ERAB piederošo bankas Citadele akciju vērtību, aprēķinātā maksājuma summa ir 89,44 miljoni eiro," atzīst Privatizācijas aģentūra.
Tā jau 2012. gadā bija veikusi 1,26 miljonu eiro avansa maksājumu ERAB finanšu saistību dzēšanai, taču šī summa, protams, bija tikai niecīga daļa. Rezultātā "aprēķinātais noslēdzošais maksājums, ko Sabiedrība [Privatizācijas aģentūra] veica 2015. gada 20. aprīlī, bija 76 974 500,29 eiro. Līdz ar to valsts izsniegtās garantijas tika dzēstas."
Tas nozīmē, ka visi no Ripplewood saņemtie nepilni 75 miljoni eiro faktiski tika tālāk samaksāti ERAB, un Latvijas valstij vēl nācās piemaksāt 2,3 miljonus eiro.
Taču arī tas vēl nebija viss – tika samaksāts vēl arī par pārdošanas konsultantu pakalpojumiem, un šīs summas tāpat bija pietiekami iespaidīgas. Kā atzīst Privatizācijas aģentūra, par piesaistītā finanšu konsultanta Société Générale pakalpojumiem, pabeidzot visu Citadeles akciju pārdošanas darījumu, tika samaksāts 2,1 miljons eiro, bet par piesaistītā juridiskā konsultanta Linklaters sniegtajiem pakalpojumiem – vēl 0,7 miljoni eiro. Šie 2,8 miljoni eiro tāpat tika samaksāti no Privatizācijas aģentūras – tātad Latvijas valsts līdzekļiem.
Asi kritizē darījumu
Nav šaubu, ka šie skaitļi bija labi zināmi Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājam Ansim Spridzānam, kurš pēc Straujumas aizejošās valdības 28. oktobra sēdes negaidot paziņoja, ka aiziet no amata, jo nepiekrīt nekavējoties parakstīt pēc valdības diktāta sagatavoto līgumu par AS Citadele banka kontrolpaketes pārdošanu.
Tagad gan Spridzāns, gan reizē ar viņu Privatizācijas aģentūras valdes locekļa amatu pametušais Guntis Lauskis ir "apdomājušies" un uz visiem Dienas uzdotajiem jautājumiem atbild vienu un to pašu: "Vairums jūsu uzdoto jautājumu skar informāciju, kurai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Šādu informāciju saskaņā ar likumu man nav tiesību izpaust." Toreiz parakstīšanai tika atrasts bijušais Parex bankas darbinieks Vladimirs Loginovs, kurš arī steidzīgi tika iecelts par Privatizācijas aģentūras jauno valdes priekšsēdētāju. Viņš tad arī parakstīja līgumu, kas paredzēja to, ko Valsts kontrole vēlāk savos secinājumos raksturoja ar vārdiem: "Ekspertu vērtējumā Citadele bankas iespējamā pārdošanas vērtība tās pārdošanas brīdī, visticamāk, bija par 25–75 miljoniem eiro lielāka nekā tās pārdošanas cena."
Vai vienīgais, kas vainojams šajā iznākumā, reizē ar "ģeopolitisko situāciju" ir līdz šim minētie faktori – no Valda Dombrovska valdības lēnīguma līdz Laimdotas Straujumas valdības radītajam, tās ietekmētājiem izdevīgajam "organizētajam haosam"? Papildus tiem Valsts kontroles un Parlamentārās izmeklēšanas komisijas materiālos atrodamas vēl vairākas pārsteidzošas norādes.
Nebija noteikta pat robežcena
Izrādās, ka Valda Dombrovska valdība vispār nebija novērtējusi tādu faktoru kā saistības pret ERAB, līdz beidzot par to atjēdzās jau Straujumas valdība – un arī, izsakoties Valsts kontroles vārdiem, "tikai Citadele bankas pārdošanas noslēguma posmā Ministru kabinets novērtēja saistību pret ERAB ietekmi uz valsts budžetu". Bet bija jau par vēlu – "saistību apmērs pret ERAB ieguva izšķirošu lomu lēmuma pieņemšanai par Citadele bankas investora izvēli".
Tīša vai netīša situācijas nepietiekama izvērtēšana, Valsts kontroles skatījumā, ir pavadījusi Citadeles pārdošanu faktiski nemitīgi: "Arī ekskluzivitātes piešķiršanas vienam investoram aspekti sākotnēji netika pietiekami novērtēti, un, lai arī 09.09.2014. tika izskatītas alternatīvas, to īstenošana ar Eiropas Komisiju saskaņotajā termiņā – līdz 30.09.2014. – vairs praktiski nebija iespējama." Taču vēl pārsteidzošāks ir fakts, ka,
izrādās, pirms Citadeles pārdošanas sākšanas neviena no atbildīgajām institūcijām nav pat mēģinājusi skaidri definēt, kāda tad ir tā minimālā summa, ko valsts noteikti vēlētos saņemt par pārdodamo bankas akciju paketi.
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā skaidri norādīts, ka ne Ministru kabinets, ne Ekonomikas ministrija, ne Privatizācijas aģentūra nebija noteikušas un valdība arī nebija pieprasījusi noteikt akciju pārdošanas optimālo cenu vai akciju pārdošanas robežcenu.
"Lēmums atsākt AS Citadele pārdošanu un stratēģijas izvēle tika pieņemti valdības sēdē 17.12.2013," tas ir viss, ko uz jautājumu par pārdodamās bankas optimālās cenas un robežcenas nenoteikšanu vēlas atbildēt Straujuma. Tikpat strupa ir arī Loginova atbilde: "Norādām, ka atbilstoši Komerclikuma 19. panta pirmajai daļai indikatīvās bankas Citadele akciju cenas noteikšanas mehānisms ir Sabiedrības komercnoslēpums (ierobežotas pieejamības informācija)."
Šādas atsauces nav nekas neparasts – kā redzams no Parlamentārās izmeklēšanas komisijas un arī Valsts kontroles materiāliem, pat šīm institūcijām ir bijušas milzu problēmas ar informācijas iegūšanu no šī "darījuma" valstiskajiem organizētājiem. Par to, kāda informācija un ar kādu pamatojumu joprojām tiek slēpta no sabiedrības, – nākamajā, pēdējā Dienas publikācijā par Citadeles afēru.
ieteikums Lato
Dubultnieki
auditors