Kā ziņots, pērn martā ST pieņēma izskatīšanai vairāku cilvēku - komponista Raimonda Paula, izdevniecības Žurnāls Santa līdzīpašnieces Santas Ančas, Jevgēnijas Dimperes un Inas Inkēnas - pieteikumu saistībā ar Krājbankā palikušo naudu. Lieta tika ierosināta par Kredītiestāžu likuma 179.panta 1.daļas atbilstību Satversmes 105.pantam un Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļas atbilstību Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Advokāts norādīja, ka četras personas pret savu gribu 2011.gada beigās kļuva par Krājbankas kreditoriem pēc maksātnespējas procesa ierosināšanas. Tomēr pieteicēji uzskatīja, ka procesa laikā tiks risināts jautājums par bankas sanāciju.
Šo personu, tajā pašā laikā kreditoru, ieskatā, administratoram KPMG Baltics piedāvātos, bet neapstiprinātos sanācijas plānus vajadzēja apspriest kreditoru sapulcē, lai viņi varētu paust savu attieksmi. Pēc advokāta norādītā iznāk, ka personām, kuras ieguldījušas savu naudu, nav nekādu lemšanas tiesību. Tāpat Radziņš komentēja, ka pieteicēji nemaz nezināja administratoram iesniegtos sanācijas plānus.
Pēc pieteicēju ieskata, kreditoru sapulces sasaukšana palīdzētu administratoram izskatīt un analizēt sanācijas plānus. Advokāts paskaidroja, ka kreditoru sapulce būtu jāsasauc līdz tam brīdim, kamēr bankas administrators gatavo lēmumu par sanācijas plāna apstiprināšanu vai noraidīšanu, savukārt pēc attiecīga lēmuma pieņemšanas kreditoriem vajadzētu būt tiesībām vērsties tiesā.
Savukārt Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš norādīja, ka kreditoru sapulcē šī jautājuma risināšana būtu lietderīga tikai tad, ja administrators būtu lēmis par sanācijas apmierināšanu. Tāpat viņš atzīmēja, ka iepriekš kreditoru sapulces esamība kā institūcija Kredītiestāžu likumā nemaz nebija paredzēta. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pārstāve Inga Pētersone to apstiprināja.
Kusiņš arī norādīja, ka īpašuma tiesības, kas ir ietvertas Satversmē, katram indivīdam nevar būt absolūtas - tās var ierobežot, ja tās ir samērīgas ar likuma mērķi. Tāpat Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka apstrīdētajām Kredītiestāžu likuma normām ir leģitīms mērķis.
Kā ziņots, 2011.gada 13.decembrī Rīgas apgabaltiesa pēc FKTK pieteikuma ierosināja Krājbankas maksātnespējas lietu. Maksātnespējas procesa administratoram tika iesniegti vairāki kredītiestādes sanācijas priekšlikumi, kas tika noraidīti, jo Krājbankas maksātnespējas administrators auditorfirma KPMG Baltics secināja, ka neviens no saņemtajiem sanācijas priekšlikumiem nav praktiski realizējams.
Kusiņš komentēja, ka administratora pienākums nav vienmēr sagatavot sanāciju, turklāt viņš uzsvēra, ka neviens no četriem pieteicējiem nebija iesniedzis sanācijas plānu, lai gan to varēja realizēt. Tāpat viņš pauda pārliecību, ka gadījumā, ja kreditoriem būtu iespēja būt lemtspējīgiem par sanācijas plāna apstiprināšanu, tad vienošanās panākšana būtu ilga, savukārt tāda novilcināšanās nekādā gadījumā nebija atbalstāma.
Kredītiestāžu darbība ir saistīta ar komercrisku, un noguldītājiem pašiem būtu tie jāizvērtē, savu viedokli pauda Kusiņš, norādot, ka kreditori ir tikai daļa no visas sabiedrības, tāpēc viņu prasījumu pilnīga apmierināšana nebūtu samērīga.
Tikmēr KPMG Baltics pārstāvis Stīvens Bērčels Mārtins Jangs ST norādīja, ka administrators vērsās pie citām finanšu iestādēm par iespējamo sanācijas procesu, kā arī informācija tika nodota starptautiskajiem investoriem, tomēr viņi nebija tajā ieinteresēti. Jangs apstiprināja, ka sanācijas priekšlikumi tika rūpīgi izvērtēti, skatoties kritērijus, vai plānā tika paredzēta kreditoru prasījumu pārstrukturizēšana, kā arī tika vērtēta bankas iespēja tālāk funkcionēt.
Viņš paskaidroja, ka sanācijas plānos netika piedāvāta vīzija bankas ilgtermiņa pastāvēšanai. Tāpat Jangs minēja, ka "plāns" esot pārāk spēcīgs vārds tiem priekšlikumiem, kas tika iesniegti, jo tās vairāk bija idejas. Papildus viņš minēja, ka administrators nebūtu varējis izveidot sanācijas plānu bez investoru palīdzības.
FKTK pārstāve Inga Pētersone tiesas sēdē paskaidroja, ka FKTK, skatot sanācijas plāna priekšlikumus, izvērtē, vai plāns neviesīs draudus sabiedrībai kopumā. Viņa gan pieminēja, ka FKTK jau sākotnēji pauda pozīciju, ka "pat vissliktākā sanācija būtu labāka par jebkuru bankrotu".
Pētersone arī vērsa uzmanību, ka tiesa ir tā, kas vērtē, vai administrators ir pieņēmis visatbilstošāko scenāriju kredītiestādes glābšanai.
Jautāta, vai, piemēram, Noguldījumu garantiju fonds spēs atgūt visus līdzekļus, Pētersone norādīja, ka tas būs atkarīgs no aktīvu pārdošanas, tomēr piebilda, ka aina ir vairāk "pelēcīga, nevis rožaina".
Savukārt Pauls tiesas sēdē Krājbanku emocionāli nodēvēja par "kriminālu banku", bet Anča pauda viedokli, ka FKTK ir tas, kas "viņai nodarījis visvairāk pāri".
ST lietu turpinās skatīt 29.janvārī plkst.10, informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska.
Jau ziņots, ka Kredītiestāžu likuma 179.panta 1.daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pieņem administrators. Lēmums par sanācijas piemērošanu un sanācijas plāns stājas spēkā pēc tā apstiprināšanas FKTK un kreditoru sapulcē. Kredītiestādes sanāciju vada administrators saskaņā ar FKTK un kreditoru sapulces pieņemtu un apstiprinātu sanācijas plānu.
Savukārt Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļa noteic, ka lēmumu par sanācijas piemērošanu pēc administratora, kreditoru sapulces vai FKTK pieteikuma var atcelt tiesa, ja šāda lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības ietekmē.
Tikmēr Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu, nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, kā arī ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.
Savukārt Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu un īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
Pieteikuma iesniedzēju skatījumā, kredītiestādes kreditoru intereses efektīvāk un pilnīgāk var aizsargāt tieši sanācijas procesā. Sanācijas piemērošana un no tās izrietošā maksātspējas atjaunošana ir primārais mērķis kredītiestādes maksātnespējas iestāšanās gadījumā. Kredītiestāžu likuma 179.panta regulējums, kas FKTK negatīva lēmuma gadījumā liedz kreditoru sapulcei patstāvīgi lemt par sanācijas piemērošanas lietderību, ierobežo kreditoru likumiskās intereses, tostarp kreditoru tiesības lemt ar viņu īpašumu saistītus jautājumus. Tāpēc minētā norma esot pretrunā ar Satversmes 105.pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.
No Kredītiestāžu likuma 179.panta 2.daļas normas izriet, ka tiesas kontrole pār lēmuma tiesiskumu, kas pieņemts attiecībā uz kredītiestādes sanāciju, var tikt īstenota vienīgi gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par sanācijas piemērošanu. Turklāt lēmumu iespējams pārsūdzēt tikai gadījumos, kad šāds lēmums ir pieņemts viltus, spaidu vai maldības ietekmē. Līdz ar to lēmuma, ar kuru nolemts sanāciju nepiemērot, pārsūdzības iespēja kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta. Šāds regulējums neatbilst Satversmes 92.panta 1.teikumam, uzskata pieteikuma iesniedzēji.
Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka pretrunā Satversmē garantētajām tiesībām ir kārtība, kādā tiek atmaksāti atgūtie līdzekļi. Proti, prioritāri atgūtie līdzekļi tiek novirzīti Noguldījumu garantiju fondam, tad seko darbinieki un citi, un tikai tad seko kreditori. Pauls, kuram Krājbankā bija aptuveni 700 000 latu, no kuriem atgūti tikai 70 000 latu, iepriekš pauda viedokli, ka pašiem kreditoriem ir jālemj par to, kam atdot naudu.