Pakalpojuma sniedzējiem ir jābūt mērķim un tiesiskam pamatojumam, lai varētu apstrādāt, uzglabāt vai nodot tālāk kādas personas datus. Kā piemēru Dilba min veikalu klientu kartes, kuras iegādājoties klientam tiek vaicāts, vai viņš vēlas saņemt komercpaziņojumus.
"Šādos gadījumos tiesiskais pamatojums ir konkrētās personas piekrišana. Savukārt citās situācijās tiesiskais pamatojums var būt arī līgums, piemēram, lai saņemtu aizdevumu, bankai ir jāsastāda līgums, kurā ir norādīts vārds, uzvārds, personas kods, deklarētā dzīvesvieta," skaidro Dilba. Ja personai tiek piedāvāta prece telefonsarunā un pakalpojuma sniedzējs saka, ka telefona numuru ir noteicis algoritms, kas darbojas pēc nejaušības principa, esot grūti noteikt, vai ir noticis personas datu aizsardzības pārkāpums. Lai noskaidrotu, kur zvanītājs ir ieguvis numuru, ir jāuzzina pakalpojuma sniedzējs, lai pēcāk varētu iesniegt prasību.
Likumā noteikts, ka pakalpojuma sniedzējs nedrīkst zvanīt konkrētam cilvēkam, ja nav saņemta piekrišana.
Viens no izplatītākajiem uzņēmumu pamatojumiem ir darba devēju pienākums glabāt informāciju par saviem darbiniekiem, kas tiek nodota tālāk Valsts ieņēmumu dienestam.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 27. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Līva