Par depozīta sistēmu runāts jau teju desmit gadu, pirms četriem gadiem pat tika analizēta sistēmas ieviešana un plānots, ka tā sāktu strādāt 2010. gadā. Tagad ministrijā kā indikatīvu min 2015. gada sākumu.
"Pēc 2008. gada aprēķiniem, Latvijā sistēmas ieviešanai būtu vajadzīgi 10-12 miljoni latu, uz doto brīdi tas varētu būt par pāris miljoniem mazāk. Ar struktūrfondu atbalstu valsts varētu segt pusi no šiem līdzekļiem," stāsta ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksas lielā mērā varētu ietekmēt tas, vai tiks iegādāti automāti iepakojuma pieņemšanai vai arī to darīs manuāli ar rokām. E. Sprūdža skatījumā Latvija varētu doties jauktas sistēmas virzienā, pilsētās uzstādot automātus, savukārt reģionos manuāli - darbu veiktu mazkvalificēti darbinieki. Vaicāts, vai ilgtermiņā šāda sistēma neizmaksās dārgāk, ministrs skaidroja, ka Latvijā darbaspēka izmaksas nav tik lielas, turklāt tās ir investīcijas darbvietu radīšanā.
E. Sprūdžs norāda - līdzīgs modelis tika ieviests Horvātijā. Citādi bija rīkojusies Igaunija, veidoja automatizētu sistēmu, tas nozīmē lielākas sākotnējās investīcijas. Tai gan nācies piedzīvot finansiālus zaudējumus, kas gūlās uz tās operatora pleciem, tomēr pašlaik sistēma esot noregulēta. VARAM vadītājs uzsver, ka Igaunijā tā spējusi nest labumu - meži iztīrīti no atkritumiem gada laikā.
Tieši mežu attīrīšana un resursu taupīšana ir divi ieguvumi, ar ko pamato depozīta sistēmas nepieciešamību. Tomēr mežiniekiem nav vienprātības par ieguvumiem. Pašvaldības uzņēmumā Rīgas meži norāda, ka plastmasas pudeles lielākoties atrodamas tikai publiskās atpūtas vietās un tās ir mazāk nekā 0,5% no kopējiem atkritumiem mežos. Savukārt a/s Latvijas valsts meži (LVM) oponē - mērot pēc svara, tās tik tiešām ir neliela daļa, bet pēc tilpuma - 60%. LVM pārliecināti, ka depozīta sistēma būs efektīvs līdzeklis mežu attīrīšanai, un skaidro - pašlaik mežos teju nav atrodamas stikla pudeles, jo tās ir iespējams nodot, saņemot atlīdzību, turpretī plastmasas pudeļu dabā ir ļoti daudz. LVM gan piebilst, ka šī sistēma vislielāko labumu dos reģioniem, jo pilsētās ar iepakojuma atkritumu problēmu var cīnīties ar dalītās vākšanas palīdzību.
Līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem, arī tagad pārtikas tirgotāji kritiski raugās uz obligāto iepakojuma depozīta sistēmu, tomēr VARAM solās apņēmīgi strādāt pie tās ieviešanas un veic plānu analīzi. Taujāts, ar ko šoreiz atšķiras situācija, E. Sprūdžs norāda uz ekonomisko pamatojumu, kura iepriekš vienmēr esot iztrūcis, bet nu ministrija ķērusies klāt tā izstrādei un koncepcijas papildināšanai. Pašlaik tiekot analizēti ieviešanas mehānismi. Šos darbus iecerēts pabeigt septembrī, kad papildināto koncepciju varētu virzīt uz Ministru kabinetu.
Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis uzsver - pašlaik ir lielas neskaidrības par sistēmas ieviešanu, tostarp trūkst konkrētas vīzijas un ekonomiskā pamatojuma. Kā alternatīvu obligātai depozīta sistēmai N. Krūzītis redz divas iespējas: atbalstu brīvprātīgai sistēmas ieviešanai un dalītas atkritumu vākšanas attīstību. Tā kā valsts jau iepriekš ieguldījusi dalītajā atkritumu vākšanā, tad N. Krūzīša ieskatā šī virziena attīstīšana būtu jāturpina un uz tās bāzes varētu attīstīt arī iepakojuma savākšanu. Depozīta sistēma šādā gadījumā savā ziņā dublētu dalīto atkritumu vākšanu. Par to krasi atšķirīgs viedoklis ir E. Sprūdžam, kurš uzskata, ka abas sistēmas viena otru papildina.
E. Sprūdžs ir skeptisks arī pret brīvprātīgas sistēmas ieviešanu: «Ja pietiktu ar brīvprātības principu, tad tas jau sen darbotos.» Savukārt N. Krūzītis uzsver - pašlaik vērojami pozitīvi signāli brīvprātīgai sistēmas ieviešanai, piemēram, Maxima šovasar sākusi piedāvāt šādu pakalpojumu.
Kā stāsta Maxima Latvija pārstāvis Ivars Andiņš, taras pieņemšanas pilotprojekts darbojas pāris mēnešu un tas kļūst aizvien populārāks. Pašlaik piecu veidu alus stikla pudeles iespējams nodot 57 Maxima veikalos un par katru pudeli pretī saņemt četrus santīmus. Līgumu par pudeļu tālāku nodošanu veikalu tīkls noslēdzis ar diviem dzērienu ražotājiem: Aldari un Cido grupu. «Mēs vērojām, kā gadus septiņus ilgst darbs pie valsts depozīta sistēmas izveides, bet reāli nekas nav noticis. Sapratām, ka varam darīt to paši,» skaidro I. Andiņš. Viņš gan piebilst, ka šobrīd taras pieņemšanas sistēmu veido piesardzīgi, lai līdz ar valsts ieviestu sistēmu nebūtu jānojauc pašu izveidotā, kurā investēti līdzekļi. Tirgotājs valsts ieceres šajā jomā vērtē piesardzīgi pozitīvi, norādot uz daudzām neskaidrībām.