Arhibīskaps Stankevičs: svarīgs ir gandarījums par nodzīvoto dzīvi un miers sirdsapziņā

“Kas tev un man ir pirmajā vietā?” ir viens no jautājumiem, ko savā sprediķī uzdeva arhibīskaps, atsaucoties uz daudziem zināmo lasījumu par Abrahamu, ko Dievs pārbauda, mudinot upurēt savu dēlu, lai pārbaudītu, vai viņš nav to nostādījis pirmajā vietā. Arhibīskaps norādīja, ka mūsdienās bieži vien cilvēkam par elku kļūst personīgā labklājība, cilvēks kļūst par elku sev. Tomēr Dieva iedibinātā “kārtība ir kā ceļa rādītājs, kas pasargā mūs no nelaimes, no avārijām mūsu un sabiedrības dzīvē, no destruktīviem procesiem apkārtējā pasaulē. Elks gala rezultātā vienmēr cilvēku sagrauj, beigās nonāvē un iznīcina. Elks nekad nenes cilvēkam svētību. Ja mēs gribam dzīvot, ja mūsu tauta grib augšāmcelties, tad vajag nožēlot to ļaunumu, ko esam nodarījuši – sev, citiem, savai tautai, dabai, un atgriezties pie Dieva un pie viņa likumu respektēšanas.”

 Tāpat Stankevičs sacīja, ka Dieva aicinājums Viņā ieklausīties šajos apstākļos var nozīmēt arī pieņemt šī brīža ierobežojumus un tos izmantot, lai pabūtu klusumā. “Ir svarīgi ieklausīties klusumā, jo, tur, mūsu dvēseles dziļumos, skan Dieva balss.”

Tomēr arhibīskaps arī norādīja, ka ilgstoša vienatne un izolācijas process cilvēkiem ir izaicinājums, kas līdz ar nemieru var radīt apdraudējumu iekšējam līdzsvaram.

“Daudzi no mums jūtas apdraudēti, korona vīrusa pandēmijas un tās seku – neziņas, nedrošības sajūtas par nākotni, iztikas problēmu apdraudēti. Šobrīd tas ir reāls risks zaudēt savu dzīvību un materiālās eksistences pamatus.”

Kā pretsparu bailēm, kas cilvēkus nomāc esošajā situācijā, Stankevičs norādīja to, ka apziņa par jēgpilni pavadītu dzīvi sniedz miera sajūtu. “Ir svarīgi apzināties to, ka ļaunākais ir nevis pazaudēt savu fizisko dzīvību, bet izniekot visu savu dzīvi kopumā. Tad, kad mēs nostājamies nāves briesmu situācijā, ir svarīgi, lai mēs varētu atskatīties atpakaļ uz savu dzīvi un redzēt, ka tai ir bijusi jēga, ka es neesmu dzīvojis tikai sev, bet man ir gandarījums par to, ko esmu savas dzīves laikā izdarījis, ka esmu atstājis pēc sevis kaut ko citiem - manai ģimenei, bērniem, darbabiedriem, kaimiņiem, valstij, tautai, tās kultūrai. Ja man ir gandarījuma sajūta par nodzīvoto un miers sirdsapziņā, tad mani neparalizē nāves bailes.”

Sprediķi arhibīskaps noslēdza ar aicinājumu, lai Evaņģēlijā izskanējušie vārdi “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība! Kas man tic, tas dzīvos kaut arī būtu miris!” piepildās katra dievkalpojuma dalībnieka un visas tautas dzīvē, lai Dievs atbrīvo mūs no bailēm no nāves un palīdz mums jēgpilni nodzīvot savu mūžu.

Dievkalpojuma noslēgumā arhibīskaps novēlēja priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus, vēlot, lai tie sniedz iespēju pabūt šaurākā ģimenes lokā, vienlaikus ļaujot arī veltīt laiku klusumam, kurā sastapt Dievu.