Septembrī Ekonomikas ministrijā (EM) izveidota Reemigrācijas darba grupa, kas pārsteidza vairākus Īrijā dzīvojošos latviešus ar apspriesto ieceri attiecināt repatriācijas pabalstu arī uz viņiem. Viņus arī izbrīnīja pieminētās «simboliskās» naudas summas. Vai atgriešanas plāniem sekos kāda nauda, vēl nav zināms. Tiesa, ne Vitauts, ne vairāki citi Īrijā sastaptie latvieši, kurus Diena uzrunāja, gatavojot rakstu sēriju, no Latvijas valdības negaida īpašu plānu, piegrieztu tieši aizbraucējiem, vai aploksni ar pabalstu kā balvu par atgriešanos. Atbilde ir viena - uz Latviju gribam, taču tad nepieciešams stabils darbs ar pienācīgu atalgojumu. Tiesa, lielas cerības uz valdību netiek liktas. Lielai daļai tautiešu arī nauda vien Latvijā nelīdzētu. Tās ir ģimenes, kas no Latvijas aizbrauca, glābjot bērnus no ņirgāšanās skolā, sievietes, kas bēga no vīra vardarbības, cilvēki, kam apnika kukuļu «kultūra». No desmit Dienas Īrijā un Ziemeļīrijā satiktajām ģimenēm tikai viena - gados jauns pāris ar mazu bērnu - nosauca gadu - 2013. -, kad atgriezīsies Latvijā.
Patriotisms pēc tam
120 000 cilvēku, kas jāatgriež, - tas ir prognozētais trūkstošo darbaroku skaits, atklāj D. Pavļuts. Ar atgriešanu saistītiem jautājumiem patlaban nodarbojas ne tikai EM izveidotā Reemigrācijas darba grupa. Līdztekus EM arī strādā pie nacionālās industriālās politikas, kas būs saistīta ar rūpniecības nozaru attīstību reģionos. D. Pavļuts saka - ilgtermiņa darbaspēka prognožu analīze rāda, ka visdrīzākajā laikā būs visnotaļ liels darbaspēka trūkums kopumā un specifisks kvalificēta darbaspēka trūkums specifiskās nozarēs. Viņaprāt, te ļoti varētu palīdzēt aizceļojušie kvalificētie speciālisti. «Vidējā, ilgākā termiņā mēs skaidri redzam, ka mums ir izvēle starp imigrāciju un reemigrāciju,» saka ekonomikas ministrs un uzsver - protams, prioritāte ir atgriezt tautiešus.
Cik no aptuveni 200-250 tūkstošiem aizceļojušo iedzīvotāju varētu būt kvalificēti speciālisti, D. Pavļuts nezina. «Tā ir problēma. Mums būtu daudz labāk jāsaprot, kas ir tas cilvēku kapitāls, kas ir aizbraucis,» viņš paskaidro. Tāpēc plānota cieša sadarbība ar diasporas organizācijām. EM izveidotā darba grupa arī sola meklēt veidus, kā labāk koordinēt informāciju, lai savestu kopā darba devēju un ārvalstī esošo darba meklētāju. Ministrs dzirdējis - patlaban darba devēju personāla meklējumi parasti līdz diasporai neaizsniedzas. D. Pavļuts arī saka: obligāts priekšnosacījums ir ekonomiskās situācijas uzlabošanās, ja tās nebūs, nedz patriotisms, nedz kādi ārēji stimuli neveicinās atgriešanos.
Pavļuts atbild Evitai
Viena no Dienas Īrijas rakstu sērijas varonēm Evita intervijā jautāja: «Vai kāds ir padomājis, kas notiktu, ja mēs tiešām visi tagad atgrieztos? Kaut vai pusīte. Kur mēs strādātu, un kāds Latvijā būtu bezdarba līmenis?» D. Pavļuts uz to atbild: «Godīgi sakot, nedomāju, ka liela daļa no aizbraukušajiem atgrieztos tukšā vietā, vienkārši uz kādu solījumu pamata. Es negribētu nevienu aicināt spert kādus aklus soļus.» Tāpēc pamatuzdevums esot nodrošināt informācijas koordināciju par reālām iespējām. Reemigrācijas darba grupas uzdevums neesot «smadzeņu pūderēšana», ka viss Latvijā labi, taču vienlaikus ir virkne specialitāšu, kurās trūkst speciālistu, saka ministrs.
Dublinā dzīvojošais Vitauts Barkus, būvdarbu speciālists, savukārt Dienas rakstā sacīja: «Ja maksātu 800, 900, zini - jā, par tādu naudu es būtu gatavs strādāt. Bet kur ir garantija, ka tāda būs arī turpmāk?» Atbildot Vitautam, D. Pavļuts norāda, ka beidzot būvniecības sektors sācis ļoti strauji attīstīties: «Darbaspēks šajā nozarē ir ļoti vajadzīgs. Ja Vitauts ir kvalificēts būvnieks, esmu pārliecināts, ka viņš Latvijā varētu atrast darbu arī par šādu algu.»
Viņķele nav pārsteigta
Īrijā dzīvodami, latvieši paspējuši pierast ne tikai pie cūku ausīm un kājām, ko bez maksas dod īru fermās (jo īri paši tās neēd), un lētā apģērba populārajā Penny veikalā, bet arī pie sasveicināšanās uz ielas savā rajonā, dāsnā sociālā atbalsta ģimenēm, pretimnākošās izglītības sistēmas. Kuplās ģimenes, kas no Latvijas aizbrauca, sargājot bērnus no trūkuma, neredz, ka dzimtenē apstākļi uzlabojas, un tāpēc pagaidām neriskēs. Par mērķi atgriezt 120 000 cilvēku labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) saka: «Tas ir ambiciozs mērķis, uz ko tiekties, kas nav atraujams no ekonomiskās izaugsmes un stabilitātes Latvijā kopumā.» Daudzbērnu ģimeņu atgriešanai īpaša programma neesot plānota. Taču Labklājības ministrija jau ieplānojusi atsevišķus atbalsta pasākumus, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļu atlaides lielajām ģimenēm.
I. Viņķele neesot bijusi pārsteigta par Dienas rakstos konstatēto, ka vismaz kādai daļai tautiešu nelabvēlīgs sociālais klimats bijis būtisks iemesls, lai pamestu Latviju. Ministre norāda: «Kamēr nesapratīsim, ka nievājoša sabiedrības attieksme ir tikpat liela problēma kā minimālā alga, nevaram cerēt, ka būs masveida atgriešanās.»
Pabalsts kā žests
Reemigrācijas darba grupa jau izvirzījusi tēmu lokus tautiešu atgriešanas plānā, notikušas pirmās sēdes. Darba grupas vadītāja, Sabiedriskās politikas centra Providus Eiropas politikas pētniece Dace Akule vispirms norāda - reemigrācijas programmas mērķgrupa ir nevis katrs emigrējušais, bet gan cilvēki, kuri apsver atgriešanos vai varētu to apsvērt tuvākajā laikā. Reemigrācijas plāns jāiesniedz D. Pavļutam līdz 14. decembrim.
Darba grupā jau diskutēts par repatriācijas pabalsta attiecināšanu (Ls 500 ceļa izdevumiem un sešus mēnešus ilgs pabalsts - 90% no minimālās algas, ja neatrod darbu) ne tikai uz trimdas latviešiem, kā līdz šim, bet arī nesenākā laikā aizceļojušajiem. Proti, kā darba grupā diskutēts - pirms desmit gadiem emigrējušajiem. «Repatriācijas pabalsts būtu kā simbolisks žests no valsts [puses], ka mēs gaidām jūs atpakaļ,» saka D. Akule.
Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs Aldis Austers gan uzskata - vērtīgāk būtu katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt individuālāku atbalsta veidu. Piemēram, ceļa uzdevumus vajadzētu segt tikai ģimenēm, jo ģimeni «kustināt» ir grūtāk un, lai pārceltos, nepieciešami vairāki tūkstoši latu. Cits atbalsts nepieciešams studentiem, vēl cits - uzņēmējiem. D. Pavļuts par repatriācijas pabalstu saka: «Neuzskatu, ka šie [repatriācijas] pabalsti kādā ziņā ir izšķirošais jautājums - cilvēki meklē pārliecību, ka viņiem būs normāli apmaksāts darbs un stabilitāte.»
Darba grupā diskutēts arī par zināšanu pārnesi, proti, mehānismiem, kā motivēt atgriezties Latvijā ārzemēs studējošos. Viens no diskusiju objektiem - ja students, kurš mācībām ārzemēs ņēmis kredītu, atgriežas Latvijā strādāt un dzīvot, valsts varētu dzēst kādu daļu kredīta. Vēl plānots diskutēt par vakanču reģistrācijas centralizāciju un operatīvāku reaģēšanu uz darba tirgus pieprasījumu, un tīklojuma portāla izveidi.
Jāstiprina saikne
Premjera ārštata padomniece Sarmīte Ēlerte saka: jāizbeidz skatīties uz cilvēkiem kā uz skrūvītēm - mēs viņiem dosim piecus latus, un viņi darīs tā un tā. «Jābeidz arī savstarpēji aizvainot. Vieni otrus uzskata par nodevējiem, savukārt kāda daļa otru uzskata - uztaisiet mums labu valsti, un tad mēs brauksim atpakaļ,» viņa norāda un paskaidro - nācija XXI gadsimtā dzīvo pārteritoriāli. Par būtiskiem S. Ēlerte sauc Pilsonības likuma grozījumus, kurus drīzumā varētu pieņemt trešajā lasījumā. «Dubultpilsonība nav ekonomisks vai tehnisks, bet konceptuāls risinājums - katram latvietim, lai kur viņš būtu, ir tiesības uz Latvijas pilsonību,» saka S. Ēlerte. Viņa arī uzskata - ja valsts politika paredz atbalstīt kopumā jaunas ģimenes Latvijā, varētu, piemēram, kreditēt mājokli.
Latvijas valstij arī esot jāgādā, lai uzturētu identitātes saikni ar latviešu kopienām citās valstīs, - gan jāatbalsta latviešu svētdienas skoliņas, gan jāattīsta latviešu valodas izglītība un Latvijā notiekošās nometnes, norāda S. Ēlerte. «Tā ir Latvijas valsts atbildība, jo šobrīd katrs astotais latviešu bērns dzimst ārpus Latvijas,» viņa pamato.