Skaidrs, ka dzīve kļūst aizvien sarežģītāka. Un pat mediji, kuru viens no uzdevumiem gadu desmitiem ir bijis skaidrot dažādus procesus, vairs nav absolūtās patiesības sludinātāji. Palielinoties sociālo tīklu nozīmei, daudz svarīgāku lomu ieguvušas arī viltus ziņas. Turklāt nereti – gan apzināti, gan neapzināti – tās pārpublicē arī mediji, kuriem aizvien uzmanīgāk jāseko līdzi tam, kas ir informācijas avoti un vai publicētā informācija ir patiesa. Līdzšinējie piemēri parādījuši: misēkļi var gadīties pat visnopietnākajiem žurnālistikas celmlaužiem.
Vēl arī skaidrs, ka problēmas atkal radījusi nauda. Tiesa, ne tikai tās trūkums. Gana ilgi latvieši dzīvoja pastalās un ar nabadzību cīnījās arī žurnālisti, toties tagad naudas problēma nereti ir transformējusies. Proti, tās daudzviet nemaz netrūkst, taču ar visiem labi pazīstamo "bet" – to var iegūt tikai ar zināmiem noteikumiem. Savukārt tas arī mediju nozari pamazām audzina būt orientētiem uz projektiem.
Skaidrs, ka situācijā, kad tradicionālo mediju reklāmas tirgus globālo milžu Facebook un Google dēļ būtiski samazinās, ir nepieciešams īpaši atbalstīt kvalitatīvu mediju saturu. Taču, vērojot to, kā dažādie fondi un citas iespējas ietekmē mediju vides ekoloģiju arī Latvijā, jāsaka, ka nereti šis atbalsts kļūst nevis par iespēju realizēt labas un vajadzīgas lietas, bet gan mērķi – projekti tiek radīti, jo ir atbilstošs projektu konkurss.
Dārgā piecminūte
Šoreiz SestDiena lūkojas, kā pamazām tāda nešaubīgi svarīga tēma kā medijpratības veicināšana, kur viens no virzieniem ir arī dažādu viltus ziņu atmaskošana, top par atsevišķu industriju – nepārprotami vajadzīgu, taču nereti liekot uzdot jautājumu, vai viltus ziņu atmaskošana nekļūst par pašmērķīgu mediju žanru.
Un tagad lūgšu lasītājus nedomāt par ziloni! Kā jums izdodas? Tā, protams, atsauce uz amerikāņu filozofa un lingvista Džordža Leikofa zināmās aprindās ļoti populāro darbu Nedomā par ziloni (Don’t Think of an Elephant: Know Your Values and Frame the Debate). Kā tas attiecas uz mūsu apskatāmo tēmu? Piemēram, ja jūs četras minūtes sižetā pārstāstāt sazvērestību teoriju izplatītāju argumentus, teiksim, par vispasaules grandiozo čipošanu, lai beigās pateiktu, ka tā nav taisnība, kurš stāsts, jūsuprāt, klausītāju atmiņās norezonēs vairāk?
Šķiet, tikai nedaudz būs pārspīlēts, sakot, ka tāda ir, piemēram, Radio SWH raidījuma Viltus ziņu detektors pieeja. Projekts ieguvis finansējumu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) konkursa Par vietējā satura raidījumu veidošanu 2020. gadā elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, kas raida radio programmas ietvaros. NEPLP šim projektam piešķīris 26 898,30 eiro. Raidījumi top no aprīļa līdz gada beigām, un reizi nedēļā – piektdienās – varam noklausīties jaunu stāstu piecu minūšu garumā.
Vienkāršoti sadalot projekta kopsummu uz projektam atvēlētajiem mēnešiem un raidījumu skaitu, sanāk, ka par vienu šādu piecu minūšu raidījumu NEPLP a/s Radio SWH pārskaita ap 670 eiro.
Protams, raidījuma izmaksas droši vien nav tikai autordarbs un elektrība, tāpēc jautājumu par to, vai šāda summa ir adekvāta, varam atstāt atklātu.
Taču, kopš valstī nu ir arī mediju politika un mediju politikas pamatnostādnēs medijpratība nostiprināta kā viens no šīs politikas pamatprincipiem, dažādus atmaskošanas stāstus atbalsta gan Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) administrētais Mediju atbalsta fonds (MAF), gan arī jau pieminētā NEPLP. Tāpat medijiem ir iespēja iesaistīties dažādos starptautiskos projektos.
Elektronisko mediju uzraugs SestDienai skaidro, ka medijpratības veicināšana un iesaiste viltus ziņu izplatīšanas samazināšanā ir viena no NEPLP funkcijām. NEPLP loceklis Patriks Grīva uzsver, ka komerciālie mediji kopumā sasniedzot vairāk nekā 80% Latvijas iedzīvotāju, tādēļ esot būtiski rūpēties, lai šī auditorija saņemtu arī pilnvērtīgu vietējo saturu. "Svarīgi ir veicināt iedzīvotāju medijpratību, proti, prasmi atšķirt patiesību no meliem un faktu sagrozījumiem, svarīgo no mazsvarīgā šajā informācijas pārbagātības laikā. Radio SWH ir viena no vispopulārākajām radiostacijām Latvijā jau vairākus gadu desmitus, kura spēj uzrunāt lielu auditoriju. Šai auditorijai noteikti ir vērts pasniegt ne tikai izklaides, kultūras, sporta u. c. informāciju, bet arī nopietnu, analītisku saturu. Protams, katram medijam ir sava specifika, un tikai konkrētā radio vai TV redakcionālā vadība var lemt, kādā veidā visprecīzāk un veiksmīgāk uzrunāt savu auditoriju," tā Grīva.
Komentējot to, vai šāda viltus ziņu atmaskošana nevar kļūt pašmērķīga, viņš saka: "Domāju, ka laikā, kad Latvijas informatīvā telpa atrodas apdraudējumā no Kremļa propagandas un potenciāli citu valstu viltus informācijas, ir ļoti būtiski veicināt iedzīvotāju izpratni. Kamēr šāda veida ietekme saglabāsies vismaz līdzšinējā apjomā, viltus ziņu atmaskojošu un medijpratību veicinošu projektu nevar būt par daudz."
Protams, šis ir tikai viens piemērs. Var pat teikt – izrauts no konteksta. Tomēr tas atkal liek domāt par to, cik veiksmīgi ir izstrādāti mediju projektu nolikumi un kāpēc tieši šāds saturs ir tapis.
Bez medijiem nevar
Komunikācijas zinātnes doktore un Latvijas Universitātes pētniece Klinta Ločmele SestDienai atgādina, ka Latvijā un visā Eiropas Savienībā (ES) īpašu uzmanību dezinformācijas jautājumiem sāka pievērst pēc Krimas okupācijas 2014. gadā. Medijiem nešaubīgi ir liela loma medijpratības veicināšanā, un uz to, kā akcentē Ločmele, norāda arī pēc Kultūras ministrijas (KM) pasūtījuma veiktais Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījums – no tiem iedzīvotājiem, kas vēlētos uzzināt vairāk par medijpratību, 85 procenti šo informāciju labprāt sagaidītu tieši no pašiem medijiem.
"Skaidrs, ka, ja mums ir pietiekami daudz šīs nekorektās vai manipulatīvās informācijas, tad ir skaidrs, ka ir jābūt kādam, kas skatās, kas ir tās lietas, kas cirkulē. Tajā skaitā sociālajos medijos, un, protams, žurnālisti šajā ziņā ir vislabākajā pozīcijā," atgādina arī mediju pētnieks un Vidzemes Augstskolas (ViA) asociētais profesors Jānis Buholcs. Klinta Ločmele vēl piebilst, ka "tā dēvētajiem kvalitatīvajiem un uzticamajiem medijiem tā ir iespēja arī "audzināt" savu lasītāju, skatītāju". Proti, ar "audzināt" šeit domāts tas, ka "gudrs mediju lietotājs pratīs novērtēt graudus no pelavām un atgriezīsies pie šiem kvalitatīvajiem medijiem uzticamas informācijas meklējumos. Kaut vai zinās, ka Facebook izlasītā ziņa, kas šķiet satraucoša, ir jāpārbauda citos informācijas avotos – piemēram, uzticamos ziņu portālos".
Tomēr Jānis Buholcs piemetina: neskatoties uz to, ka nešaubīgi medijiem ir būtiska loma medijpratības veicināšanā, ir jārunā arī par to, cik lielā mērā žurnālisti, kuriem gan jau bieži ir vislabākie nodomi, arī reāli spēj saprast, kā ar konkrēto dezinformāciju strādāt un kā to vajadzētu atspēkot: "Mani novērojumi liecina, ka žurnālistu, kas šajā jomā vēlas strādāt, ir daudz un arī valsts tam sniedz atbalstu. Bet problēma ir tāda, ka šī ir tā tēma, kur iebraukt auzās ir viegli." Neesot gan arī tā, ka skaidrības nav vispār. Tā ir visnotaļ pētīta tēma, un arī labu piemēru šeit netrūkst.
"Problēma ir, vai tie mediji, kas ar šo tēmu strādā, ir gatavi arī mācīties no citiem medijiem un citas pieredzes?" retoriski vaicā Buholcs.
Viņš pamanījis, ka tradicionālā mediju pieeja viltus ziņu atmaskošanā ir tāda, ka tiek pamanīts kāds nepatiess stāsts, atrasts eksperts, kas tad skaidro, ka tā nav taisnība, un medijs sagaida, ka auditorija izlasīs "pareizo" viedokli un tam noticēs. "Lai gan bieži vien tas ir stāsts par to, ka daļa no šīs nepatiesās informācijas patērētājiem vienkārši netic kaut kādiem noteiktiem avotiem, kaut kādiem noteiktiem ekspertiem. Tikai tāpēc vien, ka man kāds saka – lūk, skatieties, ko saka šī institūcija vai eksperts –, no tā jau nekas īpaši var neuzlaboties," akcentē Buholcs.
Ločmele savulaik strādājusi arī KM Mediju politikas nodaļā un piedalījusies MAF programmu nolikumu izstrādē, kur tika paredzēti papildu punkti projektiem, kas iesniegti melu dekonstrukcijas un medijpratības kategorijā. "Nav runas tikai par mānīgu reklāmu atpazīšanu, taču jautājums ir stipri sarežģītāks un faktiski saistīts ar Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatiem. Ir svarīgi veicināt iedzīvotāju izturētspēju pret dezinformāciju, meliem, mēģinājumiem sašūpot Latvijas valsts pamatus ar propagandas palīdzību," uzsver pētniece.
Kā dzīvot labāk?
Vai ir pareizā atbilde, kā tad būtu jārīkojas, lai šādi medijpratības projekti no tiesas sasniegtu mērķi? Skaidrības, protams, nav. Ločmele vērtē, ka šobrīd Latvijā atrodamies tādā kā medijpratības izglītošanas pirmā posma noslēgumā. Dažos rādītājos mums ir izdevies panākt virkni citu ES valstu. Taču tagad, viņasprāt, būtu svarīgi pielāgot medijpratības projektu saturu un vēstījumus tam, kā sabiedrība aug un attīstās šajā jomā.
"Šobrīd man ir sajūta (protams, ar atsevišķiem izņēmumiem), ka mediji kādā ziņā turpina iepriekšējo gadu projektus un fokusējas uz tiem pašiem jautājumiem, par kuriem runāja pirms trim gadiem vai pērn," saka eksperte un atgādina, ka "medijpratība nav tikai viltus ziņas un tas, kā tās atpazīt. Tas ir ļoti šaurs skatījums uz to. Medijpratība iekļauj virkni daudz kompleksāku problēmjautājumu un tematu, kuriem vēl Latvijas mediju vidē netiek pievērsts daudz uzmanības. Tādējādi es teiktu, ka labs medijpratībā izglītojošs saturs "aug" līdzi auditorijai (un otrādi – auditorija aug līdzi medijpratībā izglītojošam saturam). Skolēnam piektajā klasē taču arī nedod mācīties no pirmās klases ābeces! Tāpēc nākotnē labprāt redzētu inovatīvākus projektus, kas vairāk iet dziļumā un aplūko plašāku medijpratības jautājumu loku, nevis tikai dodas pa iestaigāto taku. Šobrīd ir sajūta, ka daļa šo projektu stagnē. Nomaina virsrakstu, dažus pamatprincipus, bet metodes un pārējais atkārtojas gadu no gada", tā pētniece.
"Esmu dzirdējusi arī kādu mediju viedokli, ka viņiem pašiem varētu būt apnicis veidot projektus medijpratības kategorijā. Taču tur ir tik daudz potenciāla! Tas ir tikai jautājums par zināšanām un prasmēm to veiksmīgi izdarīt. No otras puses, var saprast medijus, jo šāda veida saturam nereti tikai ar paša žurnālista zināšanām vien nepietiek – ir jāpiesaista eksperti –, taču kārtējai intervijai par to, kas ir medijpratība vai kāpēc jāpārbauda informācija vairākos informācijas avotos, var nebūt lielas pievienotās vērtības, jo šāds saturs arī nonivelē sabiedrības izpratni par medijpratības jautājuma būtību un rosina domāt, ka viņi jau visu zina un šo rakstu/sižetu lasīt/skatīties tālāk nav vērts. Es teiktu, ka tas ir medija izdomas, profesionalitātes, ekspertu uzrunāšanas un piesaistes jautājums."
Nepieciešamību piesaistīt ekspertus uzsver arī Jānis Buholcs, jo, viņaprāt, valsts atbalsts būtu vienlaikus jāizmanto arī kā iespēja stiprināt mediju vidi. "Kad valsts iedod medijiem naudu, ko valsts sagaida pretī? Tas risks, kas šeit mēdz notikt, ir, ka mediji to naudu paņem un turpina darīt lietas tāpat kā līdz šim," saka Buholcs un atgādina, ka izpratnes par to, kas ir laba analītiskā un pētnieciskā žurnālistika atšķiras, un var gadīties, ka medijs kaut ko savas izpratnes robežās mēģina radīt, taču tas nav īsti tas, kas ticis sagaidīts.
"Tāpēc man šķiet, ka šim atbalstam no valsts naudas formātā vajadzētu nākt komplektā ar žurnālistu un redakciju apmācību," rosina ViA asociētais profesors. Sīkāk skaidrojot savu ideju, viņš norāda: nevajadzētu būt vien tā, ka valsts iedod naudu, medijs kaut ko uztaisa un visi ir laimīgi. Būtu nepieciešams piestrādāt arī pie mediju kvalitātes stiprināšanas.
Kaut kādā mērā tas, kā atgādina pētnieks, jau šobrīd notiek, jo medijiem, kas vēlas pretendēt uz valsts atbalstu, protams, ir nepieciešams kaut ētikas kodekss. Viņaprāt, būtu veicināmi, ka mediji veido materiālus kopā ar ekspertiem vai citām redakcijām, tā organizējot arī tādu kā plašāku diskusiju starp mediju darbiniekiem un jomu speciālistiem.
Iespējams, žurnālistu projekti medijpratībā un viltus ziņu atpazīšanā varētu darboties labāk, ja tie tiktu plānoti ilgākā laika perspektīvā. Šobrīd, kā atgādina Ločmele, projektu īstenošanas laiks ir neliels – vidēji seši mēneši –, un nākamajā gadā atkal viss jāsāk no sākuma. "Piemēram, medijs saplāno aktivitātes uz diviem trim gadiem, un tad arī ir iespēja vairāk doties dziļumā, ne kārtējo reizi atgādināt to, kas jau trīs gadus ir skandēts," rosina eksperte.
Kurš gan negrib atmaskot?!
Bet kā tad īsti ir ar mediju piedāvājumu šajā jomā? Dažnedažāda satura viltus ziņu apkarošanā nudien netrūkst. Kā jau minēts, ir SIF Mediju atbalsta fonda projekti, ir NEPLP sabiedriskais pasūtījums. MAF šogad kategorijā Melu dekonstrukcija un medijpratība atbalstījis kopumā deviņus projektus (tika iesniegti trīspadsmit), apstiprinot tam finansējumu 330 734,75 eiro apmērā. Šai kategorijai apstiprināts vislielākais finansējuma apjoms, un pie naudas tikuši visvairāk projektu. Tradicionāli par visdārgāko prieku žurnālistikā sauc pētniecisko un analītisko žurnālistiku, bet MAF tas izmaksās lētāk nekā meli un viltus – kopumā trim projektiem tiks piešķirti 101 164,25 eiro, lai gan sākotnēji tieši pētnieciskajai un analītiskajai žurnālistikai tika iezīmēts vislielākais finansējuma apjoms.
Vēl viltus ziņas un dezinformāciju kā procesu Latvijā pēta Nika Aleksejeva, kas ir Atlantic Council’s Digital Forensic Research Lab (DFRLab) vadošā pētniece Baltijā. Projektu, kura ietvaros viņa to dara, finansē NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, taču darba uzdevumus pētniecei nosaka ASV bāzētās Atlantiskās padomes (Atlantic Council) pētniecības centrs DFRLab. Arī viņa, līdzīgi kā citi eksperti, akcentē, ka vajadzība pēc faktu pārbaudes kā žanra un dezinformācijas skaidrošanas Latvijā radās pēc Krimas aneksijas un saasinājās ASV 2016. gada prezidenta vēlēšanu laikā. Konkrētāk, viņa stāsta, DFRLab sākotnējais uzdevums bija, izmantojot publiski pieejamos resursus, pētīt, ir vai nav Ukrainā fiksējama Krievijas militāro spēku klātbūtne. Aleksejeva gan vēl piebilst, ka faktu pārbaude kā žanrs ir vajadzīgs, lai ilustrētu, kā darbojas viltus ziņas, taču viņas kā pētnieces uzdevums, izmantojot publiski pieejamos datus, ir vērtēt viltus ziņas jau analītiski un skaidrot, kā un kāpēc publiskajā telpā izplatītie naratīvi radušies un kas tos izplata. Tāpat viņas uzdevums ir organizēt un vadīt mācības, kuru ietvaros dažādām auditorijām, izmantojot atvērtos avotus, ierāda, kā atpazīt viltus ziņas un dezinformācijas izpausmes.
"Agrāk konspirācijas teorijām nepievērsa uzmanību. Žurnālisti rakstīja tikai to, kas ir patiess, bet tagad ir jāreaģē, jo ir radušies citi avoti, kas tās izplatīs," tā nepieciešamību īpaši atbalstīt šādus mediju "produktus" pamato Aleksejeva. Komentējot, vai un kā dažādu viltus ziņu atmaskošanas atbalstīšana no dažādiem finansējuma avotiem kļuvusi pašmērķīga pētniece atgādina, ka laikā pēc Krimas aneksijas šī tēma bija aktuāla samērā šauram lokam (piemēram, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centram) un, lai taptu politika, kuras ietvaros pieejams SIF administrētā Mediju atbalsta fonda finansējums vai NEPLP atbalsts, bija nepieciešams ilgāks laiks.
"Ir, protams, radusies sajūta, ka tā ir pieprasīta tēma," tagad secina Aleksejeva. Tiesa, runājot ar dažādiem mediju ekspertiem un naudas dalītājiem, noprotams, ka mediju vidē nav vienprātības par to, kā dažādajiem projektiem izvirzīt tādus vērtēšanas kritērijus, lai gan rezultāts būtu patiešām saturīgs, gan netiktu ierobežota vārda brīvība.
Nosaukumā bez medijpratības
Ko tad darīt, lai valsts atbalstītie mediju projekti nebūtu vienkārši naudas gāšana vienā konkrētā akā, kas varbūt akas saimniekam ir svarīgi, bet kopumā gruntsūdeņu stāvokli rajonā neuzlabo? Jānis Buholcs atgādina, ka "tas ir arī jautājums par to, kā ne tikai medijus turēt pie tādas kā sistēmas, kur valsts iedur adatiņu, pa kuru tiek pilināta nauda, bet tomēr atbalstam būtu jābūt vērstam uz to, ka mediji darītu lietas labāk". Pārdomas par to pētniekam radušās arī pēc tam, kad viņš vairakkārt strādājis pie MAF atbalstīto projektu izvērtēšanas.
Viens no risinājumiem būtu jau pieminētā plašāka ekspertu iesaiste mediju satura ražošanā. Toties Klinta Ločmele, atbildot uz jautājumu, vai viltus ziņu apkarošana Latvijā nav kļuvuši pašmērķīga, komentē, ka "ir saprotams, kāpēc varētu rasties ideja šādai klasifikācijai, taču medijpratību veicinošu projektu saturs var tikt nodots auditorijai jebkurā no žanriem. Jā, šos projektus parasti vieno konkrēta – medijpratības – tēma, taču es uz medijpratības veicināšanu raudzītos līdzīgi kā uz caurviju kompetencēm. Ne vienmēr, lai stiprinātu auditorijas kritisko domāšanu un medijpratību, ir jāveido raksti/sižeti, kuru nosaukumos ir vārds "medijpratība". Var tikt izveidoti izcili materiāli, kas orientēti uz šo prasmju attīstību, kuros pat ne reizi nav minēts vārds "medijpratība". Taču šeit atkal nonākam pie tā, cik daudz laika šā brīža mediju ekonomiskajā situācijā žurnālisti var veltīt šī satura izstrādei, un arī pie pašas žurnālistu tālākizglītības. Jautājumi, kas tiek uzdoti intervijās par medijpratības tēmu, nereti diemžēl nesniedzas tālāk par pieciem ieteikumiem viltus ziņu atpazīšanai".
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne