Stāsts ir par to, ka tiek jauktas divas lietas gan terminoloģiski, gan saturiski – patriotisms un nacionālisms. Tas īsti nav viens un tas pats.
Tiešsaistē mēs varam apskatīt Nacionālo enciklopēdiju un atrast, piemēram, Ivara Ijaba rakstu par nacionālismu. Tur viņš ļoti skaidri pasaka, ka latviskā jēdziena vēsture ir pozitīva. Sākot ar XIX gadsimtu, šis vārds saistās ar pašnoteikšanos un lielā mērā ar to, ko saprotam kā pilsonisku sabiedrību, kura īsteno savas demokrātiskās, suverēnās tiesības. Tomēr vārdam "nacionālisms" ir arī nozīme, kas ir kā pretpols šai pozitīvajai nozīmei, kuru lietojam XIX gadsimta ietekmē un kuru, iespējams, vajadzētu aizstāt ar principiālu vārdu "patriotisms". Vārdu "nacionālisms" varbūt vajadzētu vairāk atstāt ar nozīmi "šovinisms".
Dažādas smadzeņu daļas
No sociālās psiholoģijas un arī neirozinātnes viedokļa ir pamats skatīties uz šiem jēdzieniem atšķirīgi. Pirms dažiem gadiem žurnālā Nature bija publikācija par japāņu zinātnieku konstatētu interesantu faktu: nacionālisms un patriotisms ir saistīti ar atsevišķām smadzeņu daļām jeb, žargonā runājot, tām ir atšķirīgs bioloģisks substrāts. Tiem cilvēkiem, kuri pēc sava pasaules skatījuma un uztveres ir vairāk nacionālistiski, ir labāk attīstītas vienas smadzeņu daļas, bet tiem, kuri ir patriotiskāk virzīti, – citas. Protams, ir diskusija, cik lielā mērā tas ir iedzimts un cik – attīstījies, bet uz to zinātnieki nesniedz gatavu atbildi. Visticamāk, patiesība ir kaut kur pa vidu.
Šeit varētu rasties jautājums, kāpēc labāk būt patriotam. Šajā jau pieminētajā Nature rakstā parādās ļoti interesantas sakarības.
Tiem cilvēkiem, kuriem vairāk dominē nacionālisma smadzeņu daļa – nacionālisma jēdzienu lietojot šovinistiskajā nozīmē –, ir izteiktāka sajūta, ka viņi ir pārāki par citiem, pārākuma sajūta. Viņi ir dusmīgāki, ir mazāk gatavi sadarboties ar citiem. Viņi ir mazāk gatavi tolerēt kādas atšķirīgas idejas un ir mazāk gatavi palīdzēt citiem.
Patriotismam šīs lietas nav raksturīgas. Līdz ar to cilvēkiem, kuru smadzenēs ir izteiktāks patriotisma rajons, ir subjektīvi augstāka dzīves kvalitāte. Viņiem ir priekšstats par to, ko viņi spēj kontrolēt, kas ar viņiem notiek. Viņi ir laimīgāki.
Atšķirt jēdzienus
Protams, šie jēdzieni jūk, un cilvēki domā, ka nacionālisms ir kaut kas labs – tas pats, kas patriotisms. Sadzīves valodā mēs tā varam domāt, bet no mediju perspektīvas būtu labi, ja varētu sākt šīs lietas šķirt. Kaut vai to pašu iemeslu dēļ, kurus minēju, – ja mēs gribam laimīgāku sabiedrību.
Runājot par nacionālismu, ir jāmin divas lietas. Pirmkārt, nacionālismā visu laiku notiek cenšanās sevi salīdzināt un par sevi domāt kā par beznosacījumu izredzēto zemi – neatkarīgi no tā, ko mēs darām, kā rīkojamies, mēs esam labāki, pārāki. Otra lieta: ir mazāka gatavība sadarboties ar citiem universālu problēmu risināšanā.
Ja skatāmies uz patriotismu, tā drīzāk ir savas zemes beznosacījumu mīlestība. Es mīlu savu zemi tāpēc, ka es mīlu savu zemi, nevis tāpēc, ka esam izredzētie. Tā ir ļoti būtiska atšķirība.
Gan patriotisma, gan nacionālisma gadījumā ir salīdzinājums ar citām zemēm (valstīm), bet ir būtiska nianse, ka patriotisma gadījumā nav izredzētības dimensijas. Tās ir saknes, piederība, gatavība strādāt vietas labā, lai tā kļūtu labāka. Toties nacionālisma gadījumā tā ir izredzētības sajūta, nevēlēšanās sadarboties, ja tur neredz tūlītēju labumu vai iespēju kaut kā sevi izcelt labākā gaismā.
Pēdējie vēsturiskie piemēri tam varētu būt viedoklis par bēgļu problēmas risināšanu vai gatavība iesaistīties siltumnīcas gāzu emisiju samazināšanā.
Padarīt valsti labāku
Neesmu taisījis kontentanalīzi, nepateikšu precīzas proporcijas, bet Latvijas medijos es redzu abus šos jēdzienus. Mans viedoklis ir tāds, ka patriotisms ir jebkura informācija par to, kā padarīt valsti labu tādā mūsdienu priekšstata ziņā par valsti. Tas ir perspektīvas jautājums un jautājums par to, kas ir uzmanības fokusā: vai tā ir sadarbība, vai tās ir indivīda tiesības, vai tas ir kopējais labums. Šeit arī jāuzsver, ka patriotisms neizslēdz konservatīvismu.
Tomēr stāsts drīzāk ir par to, kā mēs visi kopā nonāksim pie vienošanās, kas ļaus visiem, kas šeit dzīvo, kļūt laimīgākiem. To mēs arī zinām no pētījumiem, ka cilvēki un sabiedrības, kas ir mazāk aizspriedumaini, ir laimīgāki. Tas nav tāpēc, ka tu nejūti aizspriedumus pret sevi, bet tu esi laimīgāks cilvēks, jo tev nav visu laiku jānēsā sevī žults, kura jālej; nav jādzīvo kaut kādu birku dēļ: nepareizais etnoss, nepareizais dzīvesveids, nepareizā seksuālā orientācija.
Medijos tie varētu būt stāsti par repatriāciju, diasporas pārstāvju atgriešanos. Faktiski jebkura literatūra vai analītiskais raksts, kura mērķis ir samazināt kādu savstarpējo nesaprašanos, ir patriotisks raksts, patriotiska literatūra. Tomēr man šķiet, ka problēma ir tajā, kā mēs interpretējam vēsturi. Sociālajai atmiņai šeit ir liela nozīme, jo sociālā atmiņa nenozīmē precīzu notikumu rekonstrukciju. Mēs nevaram pretendēt uz pilnīgi precīzu notikumu rekonstrukciju, pat attiecībā uz sevi personīgi ne. Atceroties skolas laiku, tas drīzāk nozīmēs viedokli par to, kā man tajos laikos gāja. Plašākā mērogā tas attiecas arī uz notikumiem nācijas dzīvē.
Tur svarīgākā funkcija ir uzturēt pie dzīvības priekšstatu par to, ka mūsu valsts ir svarīga, ka tai ir nozīme, kas ir bijuši tie svarīgie notikumi. Šeit arī parādās tie jautājumi, kurus mums vajag atcerēties, kuriem mums vajag pievērst uzmanību. Arī karojot par Latviju, sākot jau no neatkarības cīņām, bijušas visādas dīvainas lietas, nejaucības, ne viss ir bijis tik skaisti, kā stāsta. Rodas jautājums: vai ir patriotiski runāt par problēmām, kas ir bijušas kopumā pozitīvi vērtētos laika posmos? Manuprāt, jā. Vienkārši tu iemācies labāk, korektāk saprast, ka dzīve nav melnbalta un arī no pelēkās toņu gammas var dabūt ārā daudz ko skaistu un pozitīvu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.