1. Zīmīgi, ka Stratēģiskās analīzes komisijas publiskotais piedāvājums par augstākās izglītības sistēmas finansēšanas reformu izraisīja pieklājīgus iebildumus reformējamo un to politisko uzraugu nometnē, nevis sašutuma vētru par ideju atteikties no t. s. budžeta vietām augstskolās. Acīmredzot pēc gadiem ilgiem cīniņiem visas ieinteresētās puses saprot, ka sistēmu nevar atstāt nemainīgu un jautājums ir par reformu radikālismu.
Roberta Ķīļa & Co. skatījums ir gana loģisks, ja ņem vērā atvēsinošās patiesības, kuras pēdējā laikā spiestas atzīt augstskolas visā pasaulē: izglītības vērtības devalvēšanās, profesūras iesīkstēšana utt. Diskusijas par finansējumu un kvalitāti pietiekami augstos toņos notiek gan Vācijā un Itālijā, gan Meksikā un Francijā.
Nelaime tā, ka pretēji dažkārt dzirdētajam apgalvojumam, ka tieši krīze ir labākais laiks reformām, Latvijas augstākās izglītības gadījumā ir daudzi specifiski kavēkļi. Pat ja studēt gribētājus varētu pieradināt pie studiju kredīta ņemšanas domas, pielabinot ar saudzīgu atmaksas grafiku (un komisijas piedāvājumā tāds ir), bankas Latvijā vēl ilgi laizīs brūces, ko radījuši savulaik dāsni sniegtie kredīti privātpersonām, un attiecīgi prasīs studiju kredīta gribētājam brangas garantijas. Taču vai daudz tuvākajos gados būs ļaužu, kuriem būs, ja tā drīkst teikt, ar ko garantēt mīļotās atvases vai radinieka kredītu? Diez vai. Tāpēc komisijas ierosinājuma kritiķu bažas, ka reformas veicinātu trūcīgāku jauniešu atstumšanu, diemžēl nav savtīgs populisms.
Te reformatori var iebilst, ka viņi runā nevis par banku, bet īpaša valsts Studiju kreditēšanas fonda aizdevumiem. Fonds līdzekļus gūtu no privatizācijas ieņēmumiem. Mierīgākos apstākļos šāda shēma darbotos, diemžēl Latvijas gadījumā: a) privatizācija un attiecīgi ieņēmumi no tās ir politizēta un grūti prognozējama, b) uz šiem ieņēmumiem pamatoti pretendē arī citas ieceres, piemēram, rūpniecības kreditēšanas fonds.
Rodas iespaids, ka izmaiņas augstākajā izglītībā, protams, notiks, tikai pēc principa «pati dzīve piespiedīs» un bez vienota koncepta.
Kurš pelnīs pensijas?
2. Šķiet, tie nedaudzie eksperti, kas pēdējos mēnešos nesekmīgi aicinājuši uz nepopulārām izmaiņām Latvijas pensiju sistēmā, ir noguruši un mēģina savu vēsti nodot, ķeroties pie biedējošiem, plašsaziņas līdzekļiem interesantiem formulējumiem. Šie paziņojumi, ka vidējai un jaunākai paaudzei jārēķinās, ka pilnvērtīgas pensijas tās nesaņems, vien tādu kā nabadzības pabalstu, izpelnījās asu nosodījumu kā bezatbildīgi un aicinoši nemaksāt nodokļus. Tik asai reakcijai negribētos piekrist, jo nav nācies lasīt, ka Rietumos teju vai par valsts ienaidniekiem tiek pasludināti ļaudis, kas prognozē eiro sabrukumu vai ASV bankrotu. (Tādā gadījumā jāvēršas arī pret daudzajiem pasaules gala sludinātājiem...)
Cita lieta, ka saprotama mērķa - sapurināt sabiedrisko domu - vārdā drūmie pareģi patiesību mazliet pielabo. Proti, daba nemīl tukšumu - ja neapskatām iespēju, ka Latvijā ekonomika vispār sabrūk, aizbraukušos un, atvainojiet, nedzimušos Latvijas iedzīvotājus aizstās iebraucēji - lielāki vai mazāki, bet nodokļu ieņēmumi būs. Tātad jautājums ir, vai Latvijas sabiedrība ir gatava, ka ik gadu valstī iebrauc vairāki tūkstoši citām etniskām un reliģiskām grupām piederīgi ļaudis ar visām no tā izrietošām sekām.
Nozares izmet villu
3. Latvijas ceļu sliktais stāvoklis un naudas trūkums nozarei ir kļuvis par banālu patiesību. Nav arī pamata apšaubīt pagājušajā nedēļā izskanējušos ceļu būves uzņēmumu apgalvojumus, ka izmaksas ir kāpušas tik strauji, ka sāktajiem darbiem tāmes plīst pa vīlēm un būves/rekonstrukcijas projekti ir apdraudēti. Tomēr nevar noliegt arī pašu uzņēmēju vainu, jo daudzu projektu sākšanu kavē, attiecīgi tāmes sajauc viņu pašu ieradums enerģiski apstrīdēt iepirkumu uzvarētājus - konkurentus. Papildus būvniekiem varētu aizrādīt, ka savulaik, lai nodrošinātos ar pasūtījumiem, viņi nereti ķērās pie dempingošanas - pasūtītāju pieradināšana pie vienām cenām savienojumā ar izmaksu kāpumu var sagraut jebkuru.
Cita lieta, ka ceļi kā būtiska infrastruktūras sastāvdaļa ir pārāk būtisks jautājums, lai tagad kavētos vainīgo meklēšanā. Ja ņem vērā, ka Latvijas budžetā jūtams naudas pieplūdums tuvākajos divos trīs gados ir grūti prognozējams, iespējams, risinājums ir sagaidīt aizdevuma programmas beigas nākamgad un aktualizēt tādu finansēšanas mehānismu kā privātā un publiskā partnerība.
Otra nozare, kurā puses ķērās pie «smagās artilērijas», ir mežu izstrāde un kokrūpniecība. Argumenti dzelžaini: no vienas puses, pilnvērtīga vide, no otras - kokapstrāde kā viens no ekonomikas balstiem. Iespējams, savos argumentos krāsas sabiezina abas puses, tomēr liekas, ka nekādas skādes nebūtu, ja valsts mežu pārvaldīšanā iesaistītu vides speciālistus, lai novērstu pārmetumus, ka pašreizējā situācijā vieni un tie paši ļaudis gan izstrādā nozares politiku, gan paši sevi uzrauga.