Atvērusi savā dzīvē jaunu grāmatu. Zelta vāciņos

2016. gadā pēc ilgiem pasaulē pavadītiem gadiem viņa atgriezusies dzimtajā Kuldīgā un izveidojusi savu uzņēmumu SK Flower & Mood Design – viņa izpušķo kāzas, ir Spice Home sociālo tīklu blogere un pasākumu dizainere. Starp citu, Santa bija tā, kas šoruden dekorēja Triānas parka albuma 11 prezentācijas vietu Spicē. "Pārliecinos, ka darot var daudz ko izdarīt. Gribu iet saviem darbiem pa priekšu, un, ja pamana manu darbu, tas nozīmē, ka no savas puses visu esmu izdarījusi pareizi," uzskata Santa. Un vēl viņa vada meistarklases, ierādot ar floristiku un ziedu dizainu saistītas prasmes. "Es tās saucu par darbnīcām, jo tad būtu jābūt ļoti lielam meistaram, jāpaveic kaut kas vērienīgs, jābrauc pa pasauli un jāuzstājas lielas auditorijas priekšā. Es vēl atstāju sev vietu, kur augt," uzskata Santa.
 

Kurzemniece uz kruīza kuģiem

"Esmu lepnā kurzemniece," smej Santa, tomēr piebilst, ka lepnīgums viņai nepiemīt. "Drīzāk esmu bezbailīga. Tāds visurgājējs. Mēs, kurzemnieki, darba nebīstamies, esam izdarīgi."

Pēc vidusskolas jaunā meitene nolēma studēt Kultūras akadēmijā kultūras teoriju un vadībzinības. "Pirmais studiju gads jau tuvojās beigām, bija jālasa ļoti daudz literatūras, un es pajautāju pasniedzējai, kas es varēšu būt, kad pabeigšu studijas. Man atbildēja, ka varēšu strādāt, piemēram, bibliotēkā. Ar to man pietika – nē!" par studiju pauzes aizsākumu stāsta Santa. Citi jaunieši studēja, bet viņa nezināja, ko darīt tālāk. Un... 
Uzkāpa uz kruīza kuģa! "Internetā atradu piedāvājumu: "Gribi ceļot? Tad nāc strādāt uz kruīza kuģiem!" Kāpēc ne? Protams! Kā tur būs, par to tajā brīdī nedomāju, galvā virpuļoja vien iespējas ceļot. Latvijā kopā ar bocmaņiem izgāju speciālos sagatavošanas kursus – lai iegūtu sertifikātu, niru, rāpos pa virvēm, apguvu pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas. Tas bija izaicinājums sešu mēnešu garumā. Bet zināju, ka uz kruīza kuģiem nevēlējos būt, piemēram, istabene. Vienmēr esmu bijusi ambicioza un negribēju būt tā, kas 16 stundas strādā, četras paguļ un atkal strādā. Gribēju strādāt dute free veikalos, jo izpētīju, ka, kuģim pienākot ostā, šo veikalu darbinieki var kāpt krastā un iepazīt jaunu zemi," stāsta Santa. 

2007. gadā viņa uzkāpa uz vēlāk bēdīgi slavenā Costa Concordia klāja Itālijā. Tad Santai bija 19 gadu. "Aizbraucu ar ļoti "moderētām" angļu valodas zināšanām, tāpat arī ar krievu un vācu valodu," pasmaida Santa. "Es nāku no vienkāršas ģimenes. Mamma savāca pēdējo naudiņu un mani palaida uz sešiem mēnešiem ar sāpīgu sirdi. Biju izrēķinājusi šos izdevumus visiem ceļa posmiem, ieskaitot taksometru. Kad Itālijā izkāpu no taksometra un ieraudzīju milzīgo kuģi... Skatījos uz augšu, bet nevarēju galvu tik augstu pacelt... Man asaras bira, bet sapratu, ka atpakaļceļa nav. Te sākās mana dzīve. Te sāku mācīties, sevi izglītot dzīvei."

Kautrība, ieturētība, atturēšanās palūgt padomu vai palīdzību, tā esot latviešiem raksturīga iezīme, novērojusi Santa. Viņai pašai tādas īpašības vairs nepiemīt, jo iemācījusies klauvēt pie durvīm. Ar komandu viņa sadraudzējusies ātri un atklāj: "Pie jūras ļoti pierod. Uz kuģa ir sava pasaule, daudz ko iemācījos. Strādāju veikalā, strādāju ar smaržām, pēc tam izgāju iekšējos kursus un iemācījos strādāt ar pulksteņiem, metāliem un dārgakmeņiem. Tas bija vērtīgi. Tur arī sāku interesēties par vizuālo merčendaizingu – skatlogu un telpu noformēšanu stratēģiskai pārdošanai. Šīs zināšanas man palīdz arī šodien."

Santa Kļava strādājusi arī uz Costa Luminosa un pat uz vecākā no šīs kompānijas kuģiem – Costa Romantica. Redzējusi pusi pasaules, sākot no Āfrikas līdz Nordkapam. Piedzīvojusi gan jūras slimību, gan vētras un ūdens pilnu kajīti. Iemācījusies absolūtu pedantismu attiecībā uz veikala precēm, izpakojot kaut simts kastes dienā, katram krekliņam saliekot pareizi vīlītes un salokot piedurknes, paslēpjot birkas, kārtojot smaržu kastītes. "Iemācījos attieksmi pret detaļām, izpratni par kārtību. Tas ir ļoti svarīgi," atzīst Santa. Un vēl viņa šajā darbā iemācījusies mīlēt cilvēkus vispār. Redzot kaut kur Āfrikā mirstošus bērnus uz ielām, saprast, cik pats vari būt laimīgs. Jo katrs mēs piedzimstam savā pasaules vietā. 

Impulsīvs skuķa lēmums

Uz kuģiem Santa iemācījusies valodas – angļu un itāļu valodā viņa runā brīvi, saprot franču, portugāļu un spāņu. Vēl arī saglabāta Latvijā iegūtā krievu valodas prasme. Jaunā sieviete ir pateicīga liktenim par šo dzīves pieredzi, taču "19 gados cilvēks vēl nevar zināt, ko viņš dzīvē vēlas".

"Uz kuģa iepazinos ar puisi, viņš arī strādāja uz kuģa, un mēs aizbraucām dzīvot uz Itāliju, uz Dženovu. Tas bija impulsīvs divdesmitgadīga skuķa lēmums, un tur sākās īstā dzīve," atklāj Santa. Viņa neslēpj – caur pazīšanos sākusi strādāt par pārdevēju itāļu somu un aksesuāru veikalā Carpiza. "Kolēģi domāja, ka esmu kaut kāda spiedze no Krievijas, jo mani bija ieteicis firmas prezidents. Man ir absolūtā dzirde, es arī baumas dzirdu caur sienām," smej Santa. "Bet sākumā bija sāpīgi. Veikala vadītāja mani izaicināja – lika darīt melnos darbus, bet es esmu sīksta! Visu izdarīju un vadītājai arī pateicu, ka neesmu te ieradusies, lai kādam nodarītu pāri. Esmu viena no jums, un būtu laiks mani sākt pieņemt, jo vienkārši gribu strādāt. Kolēģi sāka respektēt mani, pamazām sadraudzējāmies. Kāpēc gan darbā ir jādara riebīgas lietas? Mums taču ir viens mērķis, tas jāsasniedz kopā." Šajā darba vietā Santa sāka likt lietā uz kuģiem iegūtās merčendaizinga prasmes. Veikala vadītāja pamanīja, ka viņai ir ķēriens uz mazajām, estētiskajām lietiņām, un nu jau ļāva arī skatlogus noformēt. "Gribēju augt, gribēju doties uz vizuālā merčendaizinga kursiem. Atradu Florencē skolu – modes un mākslas institūtu Polimoda – un aizbraucu studēt. Skolā pavadīju savu vienīgo brīvo dienu. Izmācījos merčendaizingu un mārketingu tieši attiecībā uz aksesuāriem un kļuvu par visa Ligūrijas reģiona merčendaizinga speciālisti Carpiza veikalos," atklāj Santa. Viņas draugs gan palicis strādāt uz kuģiem – Santa vēlreiz uzsver, ka pie jūras ļoti pierod, bet viņai tomēr gribējies dzīvi uz sauszemes. Tikmēr viņas karjera strauji augusi – tiesa, Santa savu darbu veikusi, paturot tiesības "darīt pa savam", ja redzēja, ka merčendaizinga stratēģija ir jāmaina, lai sasniegtu budžeta rezultātus. Dažiem vadītājiem tādi spītnieki nepatīk, un viņi tos nomet zemē pa karjeras trepītēm, aizsūtot strādāt uz tālāko pilsētu, uz veikalu, kuram plaukti ir izlūzuši. Protams, strikti nosakot, kādi rezultāti ir jāsasniedz. Bet Santa ar savu spītu un sīkstumu izturējusi, lai gan stresa līmenis bijis augsts. "Man gadījās labs menedžeris, kurš iestājās par mani. Sapratu, ka mani grib izdzīvot ārā, bet es gribēju sasniegt visaugstāko līmeni un tad aiziet – kad viņiem būšu visvairāk vajadzīga. Beigās veikalā sasniedzām tik lielu apgrozījumu, ka tam bija jāmeklē citas telpas. Tagad šajā veikalā ir iekārtota skola, uz kuru no visas Itālijas brauc studēt Carpiza strādājošie. Es savu mērķi sasniedzu un savus darba devējus pametu. Aizgāju neatskatoties," gandarīta par sasniegto ir Santa. Šajā darbā viņa pavadīja piecus gadus. Taču, kad sākās krīze attiecībās ar draugu, Santa atgriezās Latvijā un gadu te nodzīvoja. "Itāļi ir sarežģīti cilvēki attiecībās," nosaka Santa.
 

Te nu es esmu

Tomēr Santa vēlreiz atgriezās Itālijā, meklēja darbu un iepazinās ar sievieti, kurai pieder apbedīšanas birojs. "Viņa taisīja tikai lepnās bēres. Un pazīšanās loks viņai bija plašs. Sieviete mani iepazīstināja ar ziedu dizaineri Tomasu Novaku. Man pašai vienmēr bijušas īpašas attiecības ar ziediem, jau kopš bērnības. Tuvojās Ziemassvētki, un Tomass mani uzaicināja, lai gan ar skepsi, atnākt un palīdzēt savai komandai izpušķot viesnīcu. Es viņu vēroju ar bijību, bet uzticību pamazām iekaroju – sākām strādāt kopā, viņš mani arī daudz mācīja un beigās uzticēja pat veidot savus tā saucamos šovrūmus. Viņš ir cilvēks, kurš domā bez rāmjiem, – fantastiski!" par savu skolotāju izsakās Santa. "Ar Tomasu ļoti sadraudzējāmies. Patiesībā pašlaik Itālijā ir slikts ekonomiskais periods, tur nav ieteicams uzsākt biznesu. Tomass likvidēja savu biznesu un aizbrauca uz Meksiku. Es savukārt atgriezos dzīvot Latvijā. Biju ļoti priecīga te sākt strādāt ar ziediem. Tomass mani iedrošināja. Man vajag, lai kāds mani iedvesmo. Saprotu, ka visu, ko esmu iemācījusies, kas dzīvē man bijis, to augstskolā nebūtu apguvusi."

Pirmās kāzas Santa izpušķojusi tepat Kuldīgā – kā pati smej, piemaksājot teju trīskārt vairāk nekā saņemot atalgojumā. "Ričards Brensons teicis: "Ja tev kaut ko piedāvā, saki: jā! Iemācīsies procesā." Tā arī ir, jo skolā to nevar iemācīties. Saprotu, ka man Dievs devis talantu un tas ir jāizmanto. Ja tu dari to, kas tev patīk, tad zini, ka esi savā vietā," uzskata Santa. "Starp kāzu pušķošanas darbiem vēl arī tamborēju cepurītes ar savu logo. Šis bizness arī "aizgāja" – dienā uztamborēju astoņus cepuru komplektus ar šallēm! Turklāt vēl strādāju sertificēšanas birojā, tulkoju dokumentus itāļu valodā. Un tad kādā brīdī izkristalizējās, ko gribas vairāk. Esmu jau iemācījusies sevi pasniegt un sapratusi, ka viss jādara ar sirdi, ar labestību. Tad viss vienkārši notiek."

Varbūt kādam citam līdzīgs traģisks notikums pirms dažiem gadiem Santas privātajā dzīvē – neilgi pirms Ziemassvētkiem, kad viņa bija Parīzē, – būtu izsitis pamatu zem kājām, bet Santa to izturēja un tagad saka: "Es vairs nebaidos ne no kā. Dzīves situācijas – vieglākas, grūtākas – ir tās, kas mūs veido. Piešķir mums to, kas esam." Tas arī bijis pagrieziena punkts Santas dzīvē, kad nelaimē turklāt ir jāiepazīst arī pašai sevi: "Te nu es esmu – vēl spēcīgāka, smaidīgāka, nekā biju pirms tam. Un daru patiešām to, kas man patīk." Sajūtas, kad kā Fēniksam jāceļas no pelniem, Santai ir pazīstamas, bet viņa ir pārliecinājusies, ka daudzas lietas pašas dzīvē sakārtojas. Smagos mirkļos fundamentāls atbalsts ir ģimene, tuvinieki, bet ir iepazīti arī jauni cilvēki, iegūtas jaunas draudzības. Santa ir mērķtiecīgi uzsākusi savu profesionālo attīstību, vēloties iegūt starptautisku pieredzi, izglītojoties pie Eiropā atzītiem savas nozares māksliniekiem, un nodot savas zināšanas arī citiem.

"Esmu tāds nemiera gariņš, ambicioza. Gribu, lai mans darbs runā par mani. Es neesmu ergonomiskā spuldzīte, bet gan maksimāliste, kura atvērusi savā dzīvē jaunu grāmatu, un tā man būs zelta vākos. Lasu šo grāmatu, un man patīk tas, ko es lasu. Tajā ir komati, un tajā ir turpinājums. Jūtos brīva un piepildīta, lēnām pati sevi iepazīstu, un tas ir ļoti forši. Man šķiet, ka visu dzīvē var izdarīt. Galvenais – to gribēt," uzsver Santa Kļava.

Viņas dzīve rit gan Rīgā, gan Kuldīgā, un par Kuldīgu Santa teic – te ir pateicīga vide ar mežiem un laiku, kurš rit citādāk. Mazliet lēnāk nekā galvaspilsētā. "Ļoti vēlos dalīties, dot cilvēkiem un mācīt. Šeit, Kuldīgā, man būs maza skoliņa, studija, kur es to darīšu. Reiz kāds paziņa teica: "Mums visa dzīve sastāv no attiecībām." Tās ir attiecības ar cilvēkiem, ar dabu, ar sevi pašu, ar ziediem, ar jebko – ar ģimeni, draugiem un vidi. Un tad, kad tu ej ar tīru sajūtu un nekritizē citus, tad veidojas labas attiecības," ir pārliecinājusies Santa.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Atvērusi savā dzīvē jaunu grāmatu. Zelta vāciņos saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.