Audzinājām kā savējos
Ilga Pētersone ierindojama to Latvijas lepnuma titula kandidātu kategorijā, kas savas pieticības dēļ žurnālistiem rada stresu. Šie cilvēki vispirms ir jāpārliecina, ka tas, ko viņi ir paveikuši, nav nekas ierasts, tāds, ko darītu vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs. Arī I.Pētersone, sākotnēji sazvanīta, nosaka, ka nav izdarījusi neko tik sevišķu, lai varētu uz sevi attiecināt vārdus "Latvijas lepnums", tāpēc man nākas pārvaicāt, vai četru pieņemtu bērnu audzināšana tomēr nav kaut kas īpašs. Turklāt Pētersones kundzei ir jau pieklājīgs vecums — 85 gadi — un aizbilstamos viņa lielajā dzīvē ievadījusi tikai nesen.
Interviju ar I.Pētersoni tomēr izdodas sarunāt, tāpēc kādā pēcpusdienā ierodamies pie viņas Bauskā. Ciemos atbraucis arī Aigars, viens no kundzes aizbilstamajiem, kurš gan lielāko daļu sarunas pavada blakusistabā — jāsavalda citas viņas aizbilstamās Kristīnes suns, kurš, sajutis svešus cilvēkus, šķiet, tūlīt izgāzīs istabas durvis.
Viens pēc otra
Lai atrastu sākumu stāstam par to, kā bērni nonāca pie Ilgas ģimenē, jāatkāpjas senākā pagātnē. Līdzvērtīgi nozīmīga persona šajā stāstā ir šogad aizsaulē aizgājusī I.Pētersones māsa Ārija, kas vēl pirms daudziem gadiem brīvdienās pie sevis mājās no bērnunama pasāka ņemt piecgadīgu meiteni Diānu. Ārija meitenei pieķērās kā savam bērnam, tāpēc abas ar māsu Diānai, jau pieaugušai esot, palīdzējušas nostāties uz kājām un iegādāties māju laukos. Ar laiku pie abām māsām nonākuši četri Diānas bērni. Pašai Diānai atņēma aprūpes tiesības, jo bērni viņai dzima viens pēc otra — "kā gads un divi mēneši, tā atkal bērns", bet sieviete nebija spējīga bērnus apkopt un pabarot, arī iztikas līdzekļi bija trūcīgi, stāsta I.Pētersone. Kopumā desmit Diānas bērni tika sadalīti dažādām audžuģimenēm.
Māsu Ilgas un Ārijas aizbildnībā Diānas bērni nonāca cits pēc cita. Vispirms 1999.gadā Ārija kļuva par aizbildni sešgadīgajai Līgai, pēc gada Ilga kļuva par aizbildni trīspadsmitgadīgajam Aigaram.
Puisis ir vājredzīgs un kopš divu gadu un astoņu mēnešu vecuma dzīvoja šķirti no ģimenes, dažādās bērnu sociālās aprūpes iestādēs, pat nezinot, ka viņam ir arī piederīgie. "Kādu mēnesi mani nelaida viņam klāt, teica, ka viņš ir nenormāls un ka vispār nav ko, viņu neizdos," atminas I.Pētersone. Vēl nedaudz vēlāk, kad pēc ilgākiem pūliņiem viņa beidzot varēja kļūt par Aigara aizbildni, ģimenei pievienojās arī Aigara māsa Ilze un vēl pēc dažiem gadiem arī Kristīne. "Tā mēs pie tā bērnu bara tikām," smaidot saka sirmā kundze.
Nevaru mierā nosēdēt
Tagad bērni jau izauguši, taču visi laiku pa laikam iegriežas Bauskā, lai apciemotu Ilgu, "visiem jau arī mobilie", tāpēc ir vieglāk sazināties. Ilze dzīvo galvaspilsētā, viņai nupat piedzimis dēliņš, Kristīne izmācījusies par pavāra palīgu un tagad mācās Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā, esot "čadīga uz darbu", jo ne tikai mācās, bet arī pati piepelnās. Līga tagad dzīvojot Kandavā. Pagaidām neskaidrāka nākotne ir Aigaram. Viņš pats uz jautājumu par nākotnes plāniem atbild: "Vēl nezinu precīzi." Viņš beidzis skolu Strazdumuižā, un viņa iespējas strādāt un mācīties ierobežo redzes problēmas, jo Aigars var lasīt tikai Braila rakstā. Puisis gan iesāka studēt Latvijas Universitātē politikas zinātni, augstskolā esot paticis un arī politoloģija viņu interesējot, bet studijas nācās pamest. "Nevarēju sekot visam līdzi. Man nebija, kas lasa priekšā, jo ļoti daudz kas bija lasāms redzīgo rakstā," stāsta Aigars.
Ja ticētu dokumentiem, sanāktu, ka abas māsas bija tikai bērnu aizbildnes, bet I.Pētersone norāda: "Mēs jau viņus audzinājām kā savus bērnus." Ilga spriež, ka savus bērnus audzināt tomēr vieglāk, jo aizbilstamie jebkurā viņiem izdevīgā brīdī par aizbildni var sūdzēties. Ilgas meitai tagad jau 61 gads, mazmeitai — 36 gadi un arī viņas mazmazdēls jau nesen esot kļuvis pilngadīgs. Lai gan bērni pie Ilgas dzīvoja, kad viņas gadu slieksnis jau tuvojās 80, kundze norāda, ka gadu skaits viņai nav šķērslis: "Es esmu tāds cilvēks, ka man vajag kaut ko darīt. Es nevaru mierā nosēdēt. Neskatoties uz maniem 85 gadiem, es esmu pietiekami kustīga un pietiekami darbīga, lai vēl par kaut ko rūpētos."
Kāpēc citi nepalīdz?
Jautāju arī Aigaram, kā viņam patīk pie Ilgas. "Normāli. Kopumā patīk," saka Aigars, tikai nepatīkot tas, ka viņa ātri aizsvilstas. "Man ir tāda ātra daba, un es ātri brēcu," smejoties piekrītoši nosaka vecā kundze. Savi niķi gan esot bijuši visiem bērniem — gan pašas, gan aizbilstamajiem. "Kurš bērns ir bez niķiem? Man ar" bija niķi un stiķi, tā ka nav ko," saka Ilga.
Tiesa, atceroties pašas bērnību, viņai jāsaka, ka toreiz gan bērniem bijuši arī pienākumi, bet tagad esot tikai tiesības. "Bet dzīve ir dzīve. Es nesūdzos. Tikai nesaprotu, kāpēc cilvēki, kas dzīvē ir tādi turīgāki, tiem bērniem negrib palīdzēt. Kad gājām ar māsu skolā, mums bija mazturīgāki bērni, kas visus skolas gadus mums nāca līdzi uz mājām pusdienās. Bet tagad ir tik daudz miljonāru. Kur tie miljoni paliek? Vai tad nevar atbalstīt kaut ko tādu?"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.