Viņš skaidro, ka šogad vairākkārtīgi ir augusi gan elektrības, gan dabasgāze cena. Elektrībai pieaugums veido 48%, savukārt dabasgāzei - 171%. Abi šie energoresursi sastāda būtisku daļu no auto servisa pakalpojumu izmaksām, sevišķi virsbūves remonta un krāsošanas darbiem.
Kulbergs norāda, ka servisa pakalpojumi tiek pārdoti darba stundās, kas parasti klienta rēķinā tiek atspoguļoti kā darbs, kas veikts, lai nomainītu, saremontētu vai apkoptu konkrēto automašīnas mezglu. Arī katram ražotājam ir noteiktas konkrētas normstundas, kas pieļaujamas katra darba veikšanai, kuras autorizētajos servisos arī cenšas ievērot. Šai servisa darba stundas cenai esot vairākas komponentes, kas summā veido to skaitli, ko klients ierauga savā servisa rēķinā.
Pirmā komponente ir darba spēka izmaksas. Lai auto serviss varētu veiksmīgi funkcionēt un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus, tam nepieciešamais darbaspēks dalās divās kategorijās. Produktīvais personāls jeb meistari un mehāniķi, kuru padarītā darba izmaksas ir precīzi izmērāmās par katru paveikto darbu. Kvalificēta meistara vidējā stundas likme veido 13,61 eiro. Virsbūves remonta darbos, kur ir izjūtams speciālistu trūkums, konkurence par šiem darbiniekiem algas nosaka vēl augstākā līmenī, un tur vidējā stundas likme esot 15,65 eiro bruto.
Lai mehāniķis varētu savu darba laiku veltīt tikai savam darbam, tam ir nepieciešams tā sauktais neproduktīvais personāls. Klientu apkalpotāju, sagādnieku, dokumentu administrētāju izmaksas stundā veido vidēji 7,75 eiro bruto. Virsbūves remontdarbos, kuru izpilde ir sarežģītāka, arī šī personāla stundas izmaksas ir augstākas - 9,30 eiro bruto, klāsta Kulbergs.
Darbu izmaksas, kas saistītas ar nepieciešamajiem materiāliem vidēji veido 1,96 eiro stundā.
Savukārt lielāko daļu veido vispārējās izmaksas, kas ietver telpu uzturēšanu, iekārtu amortizāciju, personāla apmācības, komunālos pakalpojumus. Jo vairāk serviss iegulda savu darbinieku kvalifikācijā, jo modernāks ir tā aprīkojums un lielākas ir šīs izmaksas. Regulārajā servisā tās veido vidēji 19,07 eiro stundā. Tā kā virsbūves remontdarbu kvalitatīvai veikšanai ir nepieciešamas dārgas iekārtas un pats process ir ļoti energoietilpīgs, tad šajos darbos vispārējās izmaksas sasniedz par 28,60 eiro stundā, informē Auto asociācijas vadītājs.
Kā uzsver Kulbergs, ja serviss darbojas pilnībā atbilstoši ražotāja noteiktajai tehnoloģijai, tā personāls ir augsti kvalificēts un darbojas ar modernām iekārtām, kā arī pilnībā maksā visus nodokļus, tā darba stundas pašizmaksa šogad ir augusi līdz 42,39 eiro stundā regulārajā servisā un līdz 55,51 eiro stundā virsbūves darbiem.
Šobrīd autorizētajos servisos regulārā servisa darba stundas klienta cena bez atlaidēm svārstās ap 52 eiro stundā.
Kulbergs skaidro, ka pagaidām servisi energoresursu cenu kāpumu cenšas kompensēt ar iekšējiem resursiem, taču, pieaugot izmaksu kāpumam, arī šie resursi tiks izsmelti.
Tikmēr virsbūves remontu servisā, pēc Kulberga teiktā, veidojas visai dramatiska aina. Pirms šī izmaksu kāpuma virsbūves remontdarbu darba stundas pārdošanas cena svārstījās ap 35 eiro stundā, kas jau esot daudzkārt zemāka nekā stundas pašizmaksa. Virsbūves remontdarbu tirgū noteikumus diktē apdrošināšanas kompānijas, kuras veido tuvu pie 90% no šī sektora apgrozījuma un lielā mērā nosaka spēles noteikumus, kuriem servisi ir spiesti pakļauties ražotāju noteikto prasību dēļ, apgalvo Auto asociācijas vadītājs.
"Energoresursu izmaksu pieaugums pašizmaksu palielinās līdz 10% regulārajā servisā un līdz 20% virsbūves remontiem lielās energoietilpības dēļ, kas neizbēgami novedīs pie nepieciešamības šīs cenas celt, jo iekšējie resursi šī pieauguma kompensācijai ir pilnībā izsmelti," pauž Auto asociācijas vadītājs.
Tirgū ir arī neatkarīgie servisi, kuriem izmaksas iespējams samazināt, darbojoties vienkāršākās telpās, neinvestējot modernākajās iekārtās un darbinieku kvalifikācijas celšanā un uzturēšanā. Tādējādi tie varot nodrošināt par 20-30% zemāku stundas cenu tirgū.
"Ar visai lielu ticamību var apgalvot, ka jebkurš, kurš tirgū piedāvā vēl zemāku darba stundas cenu, lielākā vai mazākā pakāpē darbojas ēnu sektorā," uzsver Kulbergs.
Viņš arī norāda, ka aizvien aktuālāks kļūst jautājums, kā darbojas visi tie servisi, kuri uzvar valsts un pašvaldību rīkotajos auto servisu pakalpojumu iepirkumos, piedāvājot stundas cenu, kas tikai nedaudz pārsniedz valstī noteikto minimālās algas likmi.
"Pakalpojums par šādu cenu spēj nodrošināt vien cilvēks ar aizņemtiem instrumentiem, darbus veicot zem klajas debess. Taču, diemžēl, esošais "zemākās cenas" iepirkumu regulējums visai būtiski ierobežo iepirkuma veicēju iespējas atbrīvoties no šādiem darboņiem, tādējādi publiskajam sektoram faktiski sildot ēnu ekonomiku," pauž Kulbergs.
Pēc viņa teiktā, ar vienu roku cenšoties apkarot ēnu ekonomiku, ar otru roku izveidots publisko iepirkumu regulējums, kurā ēnu ekonomika triumfē pilnā apmērā. Un iziešanu no ēnu ekonomikas neveicinot arī apdrošinātāju diktētie noteikumi, kurus var izpildīt, vai nu darbojoties ēnu sektorā vai piemaksājot par iespēju veikt virsbūves darbus.
"Neko nemainot abos šajos segmentos valsts kase katru gadu zaudē vismaz sešdesmit miljonus neiekasētajos nodokļos," apgalvo Auto asociācijas vadītājs.