Madonas rajona Barkavas dārzniecība ir viens no retajiem šīs puses uzņēmumiem, kas turpina padomju laiku aizsākto rūpalu, apsaimniekojot siltumnīcas hektāra platībā. Aivas G gurķi, tomāti un sīpolloki nonāk ne tikai Vidzemes un Latgales, bet arī Rīgas iedzīvotāju galdā.
Mācoties no kļūdām
Aivas G īpašniece Silvija Grudule par dārznieču lolotajiem gurķu un tomātu stādiem, kuri te zaļo tūkstošos, runā kā par bērniem — viņu barošanu, aprūpēšanu, niķiem un slimībām. Viņa rāda iekārtas, kas stādus pabaro, sistēmu, kas aplaista, kamenes, kas apputeksnē, tā saukto tuneli, kur mazo zaļo stādiņu no podiņa ietupina kūdrā. Tomēr, neraugoties uz nomierinošo zaļumu visapkārt, arī šajā biznesā tāpat kā jebkurā citā valda skarbi likumi, pārliecināta ir dārzniecības īpašniece. Lai arī Latvijā ir lielas saimniecības un pieredzējuši dārznieki, neviens jau tā īsti nepasaka, kā kurā situācijā labāk rīkoties. Visas gudrības apgūtas, piedzīvojot vienu nelaimi pēc otras. Tāpēc Silvija visu 16 gados pieredzēto rūpīgi pieraksta, lai, pašķirstot kladītes, varētu ieraudzīt likumsakarības un smelties kādu padomu. Piemēram, pagājušajā gadā viņa sapratusi, cik ļoti trīs dienas vēsāka laika siltumnīcā var ietekmēt ražu, kas ienācās mēnesi vēlāk nekā parasti. Šādas nebūšanas radījušas simtiem un tūkstošiem latu lielus zaudējumus, bet Silvija saka: "Laikam eņģelis mums visu laiku klāt stāvējis, ka esam to visu pārdzīvojuši un ar 13 darbinieku lielo kolektīvu esam vidēji liels uzņēmums pagastā."
"Pirms 16 gadiem privatizējām bijušā kolhoza dārzniecību un šobrīd no hektāru lielās platības apkures jaudas trūkuma dēļ intensīvi apsaimniekojam 0,7 hektārus," stāsta Aivas G īpašniece Silvija Grudule un atzīst — ja būtu zinājusi, ka sākums šim darbam būs tik grūts, diez vai būtu uzņēmusies tādu atbildību. Taču, kad atskatās uz paveikto, tad, par spīti daudzajām nelaimēm, kas dārzniekus piemeklējušas, Silvijas kundze atzīst, ka darbs ir pie sirds. "Saimniekot sākām pilnīgi bez jebkādiem līdzekļiem. Pirmo naudu sēklām ieguvām, nododot apmēram sešus gadus krājušos tukšo taru. Kad pārdevām pirmo ražu, jau varējām atsperties. Pēc profesijas esmu ekonomiste, vīrs — inženieris, un tas ir milzīgs ieguvums. Viņš pats izveidoja apkures sistēmu, tiek galā ar visām iekārtām. Vēlāk piesaistījām SAPARD un citu Eiropas projektu naudu, ierīkojām modernu augu barošanas sistēmu, paveicām citas lietas. Pagājušajā gadā uzdrīkstējāmies lūgt bankā kredītu, lai tiktu pie jaunas stādu mājas," stāsta Silvija.
Kūdrā augušie garšīgāki
Līdz šim darbs dārzniecībā ienākumus deva no aprīļa, kad sāk vākt pirmos gurķus, līdz oktobrim, kad nolasa pēdējos tomātus. Bet, lai varētu pelnīt visu gadu, Aiva G nolēma ziemas mēnešos audzēt sīpollociņus, bet agrā pavasarī pārdot arī stādus. "Cilvēki domā — ja mums ir garšīgi gurķi un tomāti, tātad arī stādiem jābūt labiem, tāpēc pēc tiem ir liels pieprasījums. Audzējam arī paprikas stādus, un sadarbībā ar vienu zemnieku saimniecību no Cesvaines piedāvājam puķu stādus," saimniecību izrādot, stāsta S.Grudule.
Labā gadā Barkavas dārzniecībā novāc 200 tonnu gurķu un tomātu. Varētu izaudzēt vairāk, tomēr šobrīd pietrūkst apkures jaudas pilnīgi visu siltumnīcu apkurināšanai, kā arī kūdrā audzēti augi tomēr nedod tik lielu ražu kā tie, kas audzēti, piemēram, akmensvatē, ko barkavieši neizmanto. "Negribam aizrauties ar akmensvati, un tam ir vairāki iemesli — audzēt gurķus akmensvatē mums izmaksātu dārgi un mūsu siltumnīcas šobrīd tam nav piemērotas, tāpat kūdrā augušiem gurķiem ir pavisam cita garša — kā piemājas dārziņā audzētiem, tie arī nedzeltē," norāda dārzniece. Diemžēl gurķu un tomātu izvēlē bieži pircējiem noteicošā ir cena, nevis garša. To patieso garšu novērtē tikai tie, kas ierodas pie audzētāja.
Gurķus un tomātus pārdod veikaliņā pie dārzniecības, kur iepērkas ne vien vietējie, bet arī atbraucēji. Dārzeņiem pakaļ brauc veikalu īpašnieki no Balviem, Gulbenes, tos piegādā vairumtirdzniecības bāzēm Rēzeknē un Rīgā. Jaunajai ražai gan papildus būs jāmeklē jauns noiets, jo vairumtirdzniecības bāzes vairs nav Madonā, kur iepriekšējos gados atdots daudz produkcijas, arī ne visas bāzes Rīgā ir gatavas maksāt pienācīgu cenu par barkaviešu produkciju. "Ir bāzes, kuras paņemtu visu izaudzēto, bet par kādu cenu? Lielveikalos iekļūt faktiski neiespējami, bet mazo pārtikas veikaliņu Madonā vairs tikpat kā nav. Laikam būs pašiem Madonas tirgū jāatver kāds kioskiņš.