Viņa norādīja, ka biežākais tiešās un netiešās vardarbības veids ir dažādas traumas, kas gūtas kritienu rezultātā, slīkstot vai kā citādi bērnam darbojoties. Dažādas traumas pērn guvuši 20 654 bērni, kas nonākuši BKUS. Visbiežāk šīs traumas radušās, jo vecāki nav nodrošinājuši bērniem aizsargķiveres, elkoņu un ceļu sargus, vai arī bērni nav bijuši pietiekami pieskatīti.
Pēc Snipes paustā, aiz gadījumiem, kad vardarbības pret bērnu dēļ slimnīca vērsusies bāriņtiesā, trešajā vietā ir suņu kodumi. Pērn suņi bija sakoduši 238 bērnus. Visbiežāk suņi sakoda mazus bērnus, proti, līdz divu gadu vecumam, turklāt biežāk bērni tika sakosti sejā un plaukstās, kas var radīt nopietnas paliekošas sekas.
Tāpat 165 bērni guvuši dažādus apdegumus, turklāt arī vairums no apdegumus guvušajiem bērniem ir vecumā līdz diviem gadiem. Bieži bērni gūst apdegumus ar vecāku dzerto kafiju, tēju vai verdošu ūdeni. Mazi bērni, kas guvuši apdegumus cieš no milzīgām sāpēm, un daļai no viņiem slimnīcā jāpavada vairāk nekā mēnesis, tostarp veicot operācijas, norādīja Snipe.
Vienlaikus 122 bērni guvuši traumas, lēkājot pa batutu. Pērn Bērnu slimnīcā nonāca bērni ar pārsistām galvām, lauztām rokām un kājām. "Batuts nav bīstams un nerada traumas, ja uz tā atrodas viens bērns un apkārt ir aizsargtīkls," uzsvēra slimnīcas virsārste.
Viņa norādīja, ka gadījumi, kurus īsti nevar ietekmēt, ir ceļu satiksmes negadījumi, kuros pagājušajā gadā cieta 121 bērns. Kaut arī šo gadījumu skaitu nevar tieši samazināt, tas, ko vecāki var darīt, ir vienmēr piesprādzēt bērnu sēdeklīti, sacīja Snipe.
Pērn Bērnu slimnīcā nonāca arī 100 bērni, kuri bija apēduši bīstamus priekšmetus, ko atraduši uz grīdas vai aizsniedzamā plauktā. Tāpat bērni mēdz apēst priekšmetus, jo spēlējušies ar vecumam nepiemērotām rotaļlietām. Liela daļa no šiem 100 bērniem bija divus līdz četrus gadus veci. Visbiežākie no bērnu barības vadiem un elpceļiem izvilktie svešķermeņi ir magnētiskās bumbiņas, baterijas, burkānu gabaliņi, rotaļlietu nolauztie gabaliņi un citi priekšmeti. Tāpat daļa bērnu piekļūst viegli aizsniedzamās vietās novietotai sadzīves ķīmijai un to iedzer. Šādos gadījumos rezultāti bieži ir ļoti smagi, norāda Snipe.
Tāpat pērn slimnīcā nonāca 55 pusaudži pēc psihotropo vielu lietošanas. BKUS norāda, ka pusaudži paši pieņem lēmumus, tomēr sabiedrībai svarīgi ziņot par pusaudžiem, kuri nonākuši psihotropo vielu ietekmē.
Vienlaikus 50 mazi bērni, pārsvarā vecumā no diviem līdz trīs gadiem, bija piekļuvuši medikamentiem un tos apēduši. Šajos gadījumos smagākās sekas ir elpošanas apstāšanās.
Tāpat ik gadu slimnīcā nonāk apmēram 15 bērnu, kas cietuši no seksuālas un fiziskas vardarbības, turklāt liela daļa no viņiem ir mazi un cietuši ilgstoši.
Bērnu slimnīcas psihoterapeite Gunta Andžāne norādīja, ka vecāki ir galvenie un tiešie atbildīgie par bērnu un viņa veselību, tomēr atkarībā no vecuma šī atbildība var būt pilnīga vai arī dalīta ar bērnu. Bieži vecāki domā, ka brīdī, kad bērns sāk pieaugt, var "atslābt", tomēr tieši bērna kustīgums un vēlme iepazīt pasauli var būt bīstami, tāpēc vecākiem jāsaprot, kas ir riska zonas, kurās bērnam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību.
Andžāne norādīja, ka vecāki var sākt dalīt atbildību, kad bērns kļūst vecāks par pieciem gadiem, tomēr psiholoģe uzsvēra, ka nevajadzētu bērnu baidīt, bet viņam mācīt robežas - kas ir atļauts, bet kas var būt bīstams. Arī, runājot par pusaudžiem, vecākiem svarīgi zināt, kas ir bērna draugi vai kā sazināties bērna drauga vecākiem. Kaut arī nevajag pārspīlēt ar šādu rīcību, vienmēr ir labi zināt, kur bērns atrodas.
Vienlaikus Andžāne pastāstīja, ka fiziskas vardarbības pazīmes nedrīkst ignorēt, taču vienlaikus svarīgi neaizmirst par netiešo vardarbību, proti, to, kuru ar aci īsti nevar redzēt, bet var manīt ar izmaiņām bērna uzvedībā vai izskatā. Šādas pazīmes varētu būt pēkšņas izturēšanās izmaiņas, slēpšanās, velkot kapuci, nevēlēšanās runāt, melnu zīmējumu veidošana, pēkšņi jautājumi par nāvi vai kāda cita bērnam neraksturīga izturēšanās.
Bērnu slimnīcas psiholoģe norāda, ka visa veida vardarbības pazīmes nedrīkst palaist garām vai ignorēt. Skolotājiem vai audzinātājiem, pamanot neparastu bērna rīcību vai ievērojot fiziskas vardarbības pazīmes, vispirms jārunā ar vecākiem, ja viņi ir izvairīgi vai nevēlas neko teikt, nākamais solis ir vēršanās pie izglītības iestādes psihologa, taču, ja arī šādos gadījumos nekas nemainās, jāvēršas bāriņtiesā. Tomēr vienmēr pirmais, ar kuru ir jārunā, ir pats vecāks, norāda Andžāne.
Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa norādīja, ka nereti bērni gūst traumas visikdienišķākajos apstākļos, taču arī šādos gadījumos sekas var būt dramatiskas. Šī iemesla dēļ kampaņa Nosargāsim bērnus ir izmisīga vēlme sākt sarunu ar sabiedrību, lai, citādi uzrunājot cilvēkus, parādītu, ka bērnu drošība ir visas sabiedrības atbildība.
Dambiņa uzsvēra, ka par tiešo un netiešo vardarbību pret bērnu tiek runāts regulāri, kā arī daudz un dažādos veidos, tomēr joprojām bērni cieš. Šajā kampaņā tiks stāstīts par reāliem gadījumiem, lai cilvēki saprastu, ka līdzīgas situācijas var notikt ar ikvienu un ka šādi notikumi nav tikai kāda cita nelaime.
Kampaņa Nosargāsim bērnus radīta kopā ar reputācijas vadības un komunikācijas aģentūru Luka. Rudens laikā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta panorāma tiks atspoguļoti 15 sižeti, kuros Bērnu slimnīcas ārsti stāstīs par negadījumiem, kas visbiežāk notiek ar bērniem Latvijā. Tāpat kampaņas laikā ar uzņēmuma JCDecaux atbalstu visā Latvijā tiks izvietoti plakāti, kuros sabiedrība tiks aicināta nosargāt bērnus.
Informatīvie materiāli par to, kas ir tieša un netieša vardarbība, kā atpazīt vardarbībā cietušu bērnu, un kā rīkoties, kad bērnam ir vardarbības pazīmes, būs pieejami Bērnu slimnīcas interneta mājaslapā un Bērnu slimnīcas sociālo tīklu profilos.
papildināta visa ziņa