Bērnu tiesības šajā krīzē ir aizmirstas

Vai ārkārtas situācijas laikā, kad bērni dzīvo mājās, saņemat vairāk zvanu ar palīdzības lūgumiem?

Pirmajās divās nedēļās pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas (12. martā – red.) mūsu zvanu centrā bija salīdzinošs klusums, zvani atjaunojās trešajā nedēļā, un tie bija emocionāli ārkārtīgi spilgti. Es neteiktu, ka palīdzības lūgumu kvantitāte būtu pieaugusi, taču zvanītāju teiktais bija emocionāli ārkārtīgi piesātināts. Zvanīja izmisuši vecāki, kas netika galā ar bērnu attālinātajām mācībām, un bija vērojamas emocionāli nozīmīgas pārmaiņas ģimenēs. Pašlaik gan situācija normalizējas, taču aktualizējas "ielaisti" gadījumi. Tās ir ģimenes, kuras līdz šim nebija mūsu redzeslokā. Jāteic, ka kopumā šis krīzes laiks daudzas ģimenes tomēr ir izsitis no līdzsvara. Tie vecāki, kuriem pašiem neizdodas to atjaunot, meklē palīdzību pie mums. Ārkārtas situācijas trešajā nedēļā zvanītāji sūdzējās, ka netiek galā ar tiem pienākumiem, kas viņiem ir uzlikti. Vecāki ar lielu atbildību ķērās palīdzēt bērniem viņu skolas darbos un atskārta, ka viņiem tas neizdodas. Tas bija gan tāpēc, ka vecākiem pietrūka pacietības, gan tāpēc, ka šķita, ka bērni vairs neprot mācīties. Bērniem bija tendence izvairīties no mācībām, un daudziem vecākiem bija šoks, ieraugot e-klasē, kādas ir sekmes, mācoties attālināti. Daži zvanītāji atzina, ka ir bērnus raidījuši prom no mājām, teikuši, lai iet dzīvot pie vecmāmiņas vai citiem radiniekiem. Līdztekus stresam, kas saistīts ar attālinātajām mācībām, bija daudz zvanu par grūtībām, kas rodas, kad bērni vairs, kā ierasts, nebrauc uz internātskolām. Piemēram, bija zvans no kādas māmiņas, kurai bija jātiek galā ne tikai ar pusaudzi meitu, bet arī dēlu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kas parasti dzīvoja internātskolā. Mammai zuda pacietība, un sākās konflikti bērnu starpā, kas pat pārauga par kaušanos. Vēl viena grupa, kas meklēja pie mums palīdzību, bija vecāki ar vairākiem bērniem, kur bija gan bērnudārznieki, gan sākumskolēni, kas, kopā mājās dzīvojot, pastiprināti konfliktēja. Turklāt mammām un tētiem jau paralēli vēl jāpilda savi profesionālie darba pienākumi. Stāstītais bija tiešām emocionāls, mammas raudāja, un mēs kopā centāmies saprast, kā lai ar situāciju tiek galā. Daudzi vecāki arī uzlika saviem bērniem ļoti augstu latiņu mācībām mājās, taču daudziem skolēniem, īpaši sociāli aktīviem, kuriem pietrūka komunikācijas ar vienaudžiem, tas tik labi nevedās. Līdztekus pieauga arī spriedze un konflikti pieaugušo starpā, kuru pastiprināja ienākumu kritums. Faktiski krīzē spilgtāk izgaismojās vājie punkti ģimenē.

Speciālisti saka, ka ārkārtas situācijā ir pieaugusi vardarbība ģimenēs, tostarp arī pret bērniem. Vai arī jūs to jūtat savā darbā?

Noteikti. Mums zvana vecāki, kuri ļoti skarbi un asi izsakās, ko viņi domā par saviem bērniem. Viņi arī stāsta, ko ir teikuši saviem bērniem un kādiem vārdiem centušies viņus disciplinēt. Un tas ir bijis skarbi. Daži zvanītāji arī godīgi atzīstas: es neizturēju un bērnam iesitu. Mēs vecākus nenosodām, jo svarīgākais ir kopīgi saprast, kā situāciju atrisināt bez vardarbības. Mūsu konsultanti cenšas empātiski pieiet katrai situācijai, lai arī reizēm tas nav vienkārši.

Kā jūs kopumā vērtējat, cik aizsargāti ir bērni mūsu valstī un kas ir lielākie apdraudējumi?

Es teiktu, ka šajā pandēmijas laikā visvairāk cieš sabiedrības mazāk aizsargātās grupas, kas saistīts ar to, ka, cīnoties pret vīrusu, nedaudz, bet tiek ierobežotas cilvēktiesības. Arī bērnu tiesības ir ierobežotas, jo institūcijas, kurām jārūpējas par bērniem, kuriem ir kādas problēmas, ierobežojumu dēļ viņiem vairs netiek klāt. Pirms ārkārtas situācijas sociālie dienesti, bāriņtiesas un citas bērnu tiesību aizsardzības organizācijas varēja efektīvi uzmanīt, kā klājas visiem bērniem, jo viņi bija sabiedrībā un bija labi redzami. Mums ir radīts pietiekami stiprs drošības tīkls, kurš uztver bērnus krīzes situācijās, taču tas īsti nedarbojas pašizolācijas apstākļos, jo, kad visi dzīvo noslēgti, institūcijas vienkārši nezina, kas notiek ģimenēs, par problēmām nevar paziņot arī skola. Līdz ar to situācijas, kad ar bērnu kaut kas nav kārtībā, vairs nav redzamas un ir apslēptas ģimenē. Pandēmijas negatīvās sekas mēs visā pilnībā ieraudzīsim tad, kad ārkārtas situācija tiks atcelta. Tie vecāki, kas zvana un lūdz palīdzību, ir apzinīgi, rūpējas par bērniem. Sliktāk ir ģimenēs, kuras netiek ar dzīvi galā, bet palīdzību nemeklē un pat izmanto situāciju, kad neviens no malas neko neredz. Tā ka pašlaik daudz kas ir paslaucīts zem tepiķa un mēs to visu ieraudzīsim tad, kad šie bērni sāks atgriezties sabiedrībā un "pieskatīšanas areālā". Bērnu tiesības šajā krīzē ir tikušas aizmirstas, lai arī cēlāku mērķu labad. Tas mums godīgi jāatzīst. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē.