"Mēs visi asi izjūtam savas valsts ekonomisko realitāti, kas ietekmē Latvijas iedzīvotajiem tik ļoti svarīgo nacionālās piederības dimensiju. Sašutums, nedrošība un atsvešinātības sajūta kalpo par attaisnojumu emigrācijai no valsts, pastiprinot nacionālās identitātes meklējumu nozīmi šeit un ārpus valsts. Aizbraucēji ir caurmērā daudz jaunāki nekā palicēji, tāpēc Latvijas sabiedrība ir daudz vecāka, nekā, iespējams, domājam, un turpina novecot ātrāk. Aizbraucēju vidū ļoti augsts ir studējošo un ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvars. Smadzeņu aizplūde ir nopietns risks Latvijas valsts nākotnei un attīstībai, jo vairākumā gadījumu tikai mazākā daļa no aizbraukušiem plāno atgriezties tuvākā vai tālākā perspektīvā. Latvijas gudrākos prātus un uzņēmīgākos cilvēkus pārpērk tās valstis, kas var nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu," uzsvēra prezidents.
Pēc viņa teiktā, nacionālā identitāte bez spēcīgas sociālās, ekonomiskās un pilsoniskās dimensijas nav konkurētspējīga ar citām identitātēm, kuras pieejamas globalizētajā pasaulē.
"Ja cilvēks dzīvo labklājībā, jūtas droši, stabili un vajadzīgs savā kopienā, tad viņš vēlas tai piederēt un veicināt šīs kopienas izaugsmi. Neskatoties uz to, ka pastāv atšķirības atsevišķu kopienu uzskatos par etnokulturāliem jautājumiem, par tādām pilsoniskām vērtībām kā pakļaušanās likumam, iestāšanās pret netaisnību, cīņa pret korupciju, nostādnes ir līdzīgas. Tādējādi pilsoniskām vērtībām līdzās nacionālajām jābūt vienlīdz nozīmīgiem nāciju integrējošiem principiem, veidojot etnisko un pilsonisko vērtību kopumu, lai veicinātu valstu izaugsmi," uzsvēra A.Bērziņš.
Mūsdienu pārmaiņu procesus raksturo valstu ekonomiskā izaugsme, pārvietošanās brīvība, kapitāla un preču plūsma, arī darbaspēka migrācija un mobilitāte, norādīja A.Bērziņš. "Latvijā mēs ikdienas sastopamies ar šī procesa izraisītajiem ieguvumiem un negācijām. Cilvēki pielāgojas mainīgajiem apstākļiem. Pievilcību gūst individuālās vērtības, kas aizstāj sociālās vērtības – kopību un savstarpējo palīdzību. Šie "individuālie" risinājumi (piemēram, aizbraukšana) aizvieto "kolektīvos", ierobežojot solidaritātes izpausmes, ietekmējot sabiedrības morāli un pastarpināti arī valsts pastāvēšanas jautājumu."
"Latvijas teritorija ir neliela, to var šķērsot dažu stundu laikā. Diemžēl arvien lielākas kļūst tās teritorijas, kurās vairs nav iedzīvotāju, ir pamestas viensētas un nu jau pat ciemati. Tādēļ īpaši aktuāla ir cilvēku piesaiste lauku teritorijām un mazpilsētām, kur veidojas noslēgts aplis: jo mazāk ir iedzīvotāju, jo augstākas ir infrastruktūras uzturēšanas izmaksas; jo sliktāk attīstīta infrastruktūra, jo grūtāk ir saglabāt cilvēkus. Uzņēmīgākie cilvēki dodas prom un palikušajiem ir mazāk iespēju. Attīstībai nozīmīgo izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana kļūst apdraudēta, sarūk iespējas iegūt iztikas līdzekļus," teica A.Bērziņš.
Valsts prezidents uzsvēra, ka pēc 20 gadiem neatkarības "mēs diemžēl esam otrā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā". "Vai tā ir mūsu vieta? Vai šeit klātesošo potenciāls atbilst šai vietai? Vai mēs nevaram daudz, daudz vairāk? Domāju, ka varam un gribam. Es ticu, ka Latvijas nācija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai, konkurētspējīgā saimniekošanā un talantu attīstībā. Sapnis par Latviju ir izsapņojams, ne tikai gremdējoties pagātnē vai šodienas rūpēs, tas ir sapnis par nākotni, par radošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, sapnis par izcilību un kvalitāti, ko īsteno izglītota un uzņēmīga tauta Baltijas jūras krastā," uzrunas noslēgumā teica A.Bērziņš.