Bez mērķa nav nākotnes

Kā sauksim Latvijas mērķi pēc pievienošanās brīvai sistēmai, kuras dzinulis ir finanču (un ekonomikas) spekulācijas?

Var jau ironizēt par komunismu kā nakotnes perspektīvu , bet tas kādu laiku esot darbojies . Padomju ideologi nebija muļķi. Personīgi jau katram cilvēkam , lai viņš psiholoģiski justos ciešami ,ir vajadzīga nākotnes perspektīva . Var to saukt arī par mērķi. Gan personīgā , gan sociālā līmenī. Par kādu perspektīvu var runāt patreiz Latvijā ? Viens vienīgs haoss. Pat vasaras atpūtu un atvasaru septembrī, kas šai bezcerībā deva kādu pozitīvu lādiņu , līdz riebumam sagandē nožēlojamā priekšvēlēšanu kņada, zākāšanās , bezgaumīgās reklāmas .

Brīvības piemineklī ir iekalti zīmīgi vārdi - tos der atcerēties tiem elites pārstāvjiem, kas 4.maija republikas kārtējās jubilejas priekšvakarā vaimanā par 'valsti'.

Mērķis vai pašmērķis? ''Valsts te neies auklēties ar katru indivīdu'' - tā skaidri savu nostāju laikā, kad Latviju jau pametuši ap 200 tūkstoši tās iedzīvotāju - deklarēja viens elites pārstāvis. Vilku tikumi un likumi valda Latvijā pēc iestāšanās ES un NATO, tā kā elitei nenāksies viegli ''ieborēt tautai'' sava nākamā pašmērķa vajadzību. Esošā depopulācija, emigrācija, bezdarbs, nabadzība, parādi, korupcija spilgti apliecina - savus reālos mērķus elitei slēps, taču tikai retais vairs nespēja pamanīt, ka 'karalis ir kails / demokrātija ir fikcija'.

Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai.Mūsu mērķis ir — sociālistiskā republika! Dr. P. Kalniņš(Saskaņā ar Satversmi kā pēdējais Saeimas priekšsēdētājs bija Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs līdz savai nāvei 1945.gadā). 1918.11.18

(...Diemžēl situācija ir līdzīga arī valstī - daļas iedzīvotāju apātija, šķiet, pielipusi arī politiķiem, kuru vienīgais mērķis ir iegūt varu, nevis iegūto varu izmantot kā instrumentu kādu konkrētu valstij svarīgu mērķu sasniegšanai...) Tas būtu mēģinājums apgriezt visu ar kājām gaisā ? Var saprast, ka nabaga politiķi ir cietēji, kuriem pielipusi tautas slimība - apātija.

Jā, komunistiskā domāšāna dzīvāka par dzīvu, komunisti sprauda mērķus, tagad ar daudzi joprojām brēc pēc mērķiem! Nu, ja jau vajag mērķi, tad viens no mērķiem varētu būt - atgūt latviešu tautas brīvību de facto! Nav, tak, noslēpums, ka latvieši Latvijā nav ieguvuši brīvību un neakarību de facto, de jure, jā, papīri sakārtoti, bet de facto - viss iet kā gājis visā pēckara okupācijas periodā.