Ābols norādīja, ka finansēšanas modelis jeb tas, kā tiek finansēta BKUS, ir viena no problēmām, kuras viņš identificējis esot slimnīcas priekšsēdētāja amatā. "Uzskatu, ka arī tā ir problēma, ka pašreizējais finansēšanas modelis paredz līdzīgu attieksmi kā pret šāda līmeņa slimnīcu, tā pret cita līmeņa slimnīcām, lai gan šeit gan ārstēšana, gan aprūpe ļoti atšķiras," sacīja Ābols.
Vienlaikus viņš skaidroja, ka ir dažas lietas, kuras dara tikai Bērnu slimnīca, un tās tiek finansētas kā atsevišķas programmas, tomēr ir arī lietas, kuras it kā dara gan BKUS, gan citi. Tieši šādos gadījumos redzams, ka tas nav izdevīgi BKUS, jo izmaksas pārsniedz samaksu, kuru slimnīca saņem.
Ābols skaidroja, ka citām slimnīcām līdzīgās situācijās izmaksas ir var būt zemākas, jo atšķirība ir ļoti daudzās pozīcijās - gan cik izmaksā atrasties terciārā līmeņa slimnīcā, kurā ir kompleksa aprūpe, viss ir nodrošināts, kā arī tas, kas pacientam šeit tiek piedāvāts - kāda veida manipulācijas un procedūras. Komplekss Bērnu slimnīcā ir daudz plašāks, bet netiek adekvāti finansēts, piebilda BKUS valdes priekšsēdētājs.
Pēc viņa paustā, par šo jautājumu bijis daudz diskusiju ar Veselības ministriju (VM), un ir izpratne no ministrijas puses par situāciju, tomēr jautājums, kā vienmēr, ir par to, kā sabalansēt daudzās intereses. "BKUS tomēr nav vientuļa sala, kuru var aplaimot ar daļu no sistēmas finansējuma. Ministrijai ir jāatrod risinājums, kā intereses sabalansēt, jo katrs tomēr grib deķīti pavilkt uz savu pusi. Tas ir liels izaicinājums," atzina Ābols.
Vienlaikus viņš norādīja, ka tāpat nekādā veidā netiek atalgots tas, kas nāk līdzi universitātes slimnīcas nosaukumam. BKUS strādā visvairāk apmācīt tiesīgie ārsti, ārsti, kas nodarbojas ar mācīšanu un metodoloģisko darbu, tomēr šī daļa netiek novērtēta.
Pēc Ābola teiktā, var šķist, ka nav atšķirības, kurā slimnīcā tiek izoperēts, piemēram, apendicīts, bet daudzās valstīs pierādījies, ka tā nav taisnība. Turklāt to nebūs iespējams konstatēt līdz brīdim, kamēr nesāks mērīt ārstēšanas iznākumu. Latvijā tas netiek darīts, jo tiek mērītas tikai lielas lietas, proti, vai pacients ir dzīvs un izrakstīts bez komplikācijām.
Ābols kā piemēru min stāstu par prostatas vēzi, jo tā ārstēšana šobrīd attīstījusies tādā līmenī, ka pacienta izdzīvošana tiek sagaidīta kā pati par sevi saprotama. Vienlaikus, kad pacients ir izdzīvojis, viņam parādās dažādi ar dzīves kvalitāti saistīti jautājumi - piemēram, ir vai nav erektīvā disfunkcija, vai ir inkontinence jeb urīna nesaturēšana. "Ja skatās izdzīvošanas parametru, labākās no sliktākās klīnikas rezultāti neatšķirsies, bet, ja ņem vērā dzīves kvalitātes rādītājus, atšķirība var būt pat septiņas reizes," uzsver slimnīcas vadītājs.
Viņš gribētu, lai ārstēšanas iznākums tiktu mērīts, jo, lai novērtētu savu darbu, svarīgi salīdzināt sevi ar citiem valsts iekšienē. "Protams, īstais mērķis būtu salīdzināt sevi ar citu valstu līdzīga profila slimnīcām, jo Latvijā tomēr būs grūti atrast, ar ko salīdzināt. Ir jāzina, ko patiesībā sasniedzam, lai neieslīgtu pašapmierinātībā," atzīst Ābols.