Brīvdienās pavasari atkal nomainīs ziema; sola cīruļputeni

Dārzā pumpuri sprāgst cits pēc cita, rītos strazds skaisti vītero - pavasaris klāt! Sirds varētu būt līksma, taču šopavasar tā nav. Un labizināms, kāpēc tā. Tepat mūsu kamiņzemi Ukrainu plosa nezvērs. Liels, bezkaunīgs un neaprēķināms lācis, kas modies no ziemas miega, un visās savās nelaimēs - pie tukšā vēdera, sliktajām attiecībām ar kaimiņiem, pie tā ka jādzīvo netīrā un šaurā alā, vaino nevis savu slinkumu vai līkās rokas, bet ... apkārtējo pasauli. Darba laukos daudz, tomēr šad tad iemetu aci ziņās - un tās kļūst arvien satraucošākas. Nelegāli iesūtītās okupācijas armijas varmācība kļūst jo dienas jo uzmācīgāka. Nežēlīgi piekauti vīri, izvarotas meitenes. Ukraiņu savaldība, neļaujoties provokācijām ir apbrīnojama, taču sāk likties, ka starptautiskā sabiedrība tā arī turpinās "diplomātiskās sarunas", kamēr krievi okupēs un anektēs Ukrainu kā reiz Baltijas valstis. Toreiz mēs bijām vieni pret Sarkano Mēri. Šodien viss ir mainījies. Latvija spējusi panākt to, kas nebija pa spēkam lielākajai daļai kādreizējo PSRS: Latvija ir pilntiesīga ES un NATO dalībvalsts. Uzbrukums jebkurai no NATO dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu NATO - spēcīgākajam militārajam blokam pasaulē, kas tika radīts, lai apturēto Sarkano Mēri. Ukraina nespēja iestāties NATO, un te ir sekas - tās zemi mīda sveši zābaki. Asiņaini un nežēlīgi zābaki. Nemūžam nebiju domājusi, ka es - parasta lauku sieva - būšu tā, kas apelēs pie latviešu tautas veselā saprāta. Bet tā nu ir noticis: UZKLAUSIET, LŪDZU! Lai mēs iestātos NATO, bija jāizpilda virkne nosacījumu - to skaitā jāsakārto robežlīgumi ar kaimiņiem (nācās upurēt kluso sapni par Pietālavu) un no kalendāra jāsvītro svinamās dienas, kas saistītas ar hitleriskās Vācijas armiju (16.marts). Skaidrs, ka nacionālie partizāni ir katras tautas svēta lieta. Arī mūsu vectēvs arī krita leģionā, un es no tā nekaunos. Mēs viņu pieminam Latvijas brīvības cīnītāju goda dienā – 11.novembrī. Šobrīd mūsu dalība NATO nav tikai tukša skaņa vai apnicīgs pienākums: tas ir mūsu valsts pastāvēšanas garants. Tādēļ lūdzu visus dedzīgos Latvijas patriotus apsvērt, kas tiem šķiet svarīgāks – sabojāt attiecības ar Latvijas stratēģiskajiem partneriem NATO, vai pārcelt 16.marta piemiņas dienu uz 11.novembri. Saprotams, ka piemiņas pasākumi Lestenē un citur ir katra privāta lieta. Es gribu teikt, ka 16.martā Rīgā nevajag dot iemeslu mūsu draugiem šaubīties par mūsu veselo saprātu. Nevajag dot trumpjus rokā mūsu kopīgajiem ienaidniekiem. Šobrīd pasaule stāv tikai soli no Trešā Pasaules kara, lielā mērā izšķiras Latvijas nākotne. Es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs, un Antonijas ielas midzeņa algotie fašisti-rušisti 16.martā būs vientuļi savās ilgās izraisīt nekārtības un apkaunot Latvijas vārdu. Lai mums skaists un drošs pavasaris!

Putinis nav labs vārds.

Nu baigie prognozētāji! Martā var būt sniegs un aukstums līdz metram un mīnus 30, bet cīruļputenis var būt tikai aprīlī vai maijā. Ja putenis ir martā, tad tas ir putenis, bet ne cīruļputenis.

Nevienā meteoprogrammā neko tādu man nerāda.

bet tā var būt.