Brīvības iela Gulbenē ved no tagadnes pagātnē

"No tagadnes pagātnē," saka Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja speciālists Anatolijs Savickis. Pilsētas statuss Gulbenei piešķirts 1928.gadā, un šogad tā atzīmēja savu 80.gadadienu. Laika gaitā ielām mainījušies nosaukumi, padomju laikos te bijusi gan Sarkanarmijas, gan Puškina iela. Taču Brīvības ielas nosaukums palicis. Brīvības iela ir tā, kas iebraucējiem no Rīgas puses rada pirmo priekšstatu par pilsētu. Kāds tas ir? Vienā galā - pilsētas nomale. Bet pamazām tā uzved augstākajā vietā Gulbenē - Garajā kalnā, kur izvietota vēsturiskiem nostāstiem apvīta muiža, baznīca un pilsētas simbols - Gulbenes Brīvības piemineklis. Brīvības iela ir gan pilsētas izveides sākums, gan arī cilvēka dzīves sākums. Vecgulbenes muižas apkaimē Brīvības ielas galā pirms vairākiem gadu simtiem veidojusies pirmā pilsētiņa, bet slimnīcā, kas būvēta divdesmitā gadsimta sākumā, pasaulē nāca ne viens vien gulbenietis. Centrs atdzimst Uz Brīvības ielu dodas ikviens tūrists, kurš ierodas apskatīt Gulbenes ievērojamākās vietas. A.Savickis norāda, ka ilgus gadus dzīve pilsētas vēsturiskajā centrā bija it kā pamirusi. Padomju gados Vecgulbenes muižas ēkās bija ierīkoti dzīvokļi, darbojās sporta skola, citas iestādes, muzeja ēkā - iežogotas karavīru kazarmas. Taču ne par ēku uzturēšanu, ne apkārtnes kopšanu neviens īpaši nerūpējās. Pils parks bija aizaudzis. Taču pēdējos gados šī vieta piedzīvo savu atdzimšanu. Pateicoties uzņēmīgiem cilvēkiem, daļa ēku pilnībā atjaunota, citās darbi turpinās. "Daudziem ir iebildumi, ka šādi objekti nonāk privātīpašnieku rokās, taču, manuprāt, ļoti svarīgi, lai ēkām būtu īsti saimnieki. Un te noteikti tā ir. Nokļūstot īpašnieku rokās, muižas atjaunotās ēkas nav kļuvušas par slēgto zonu apmeklētājiem. Ēku iekštelpas atjaunotas maksimāli tuvu vēsturiskajām, un tās var apskatīt," norāda muzeja speciālists. Vērienīgi celtniecības darbi notiek līdzās muzejam, kas iekārtots bijušajā muižas oranžērijā. Te atjauno dārzniecību - siltumnīcas, lai oranžērija atkal ieņemtu savu veco vietu. Ar citām līdzās esošajām ēkām kontrastē atjaunotā manēža un vairākas saimniecības ēkas, kur darbojas kafejnīca, viesnīca, konferenču zāle. Iecerēts atjaunot Balto pili. Labiekārtošanas darbi turpinās pils parkā. A.Savickis stāsta, ka vakaros, kad ap parka dīķi un gar celiņiem iedegtas laternas, skats ir fantastisks. Savs Brīvības piemineklis Līdzās atjaunotajai muižas manēžai galvenais Gulbenes simbols - Brīvības piemineklis. Viens no pirmajiem Latvijā, kas par cilvēku ziedojumiem uzstādīts 1929.gadā. Valsts svētkos te arvien pulcējas cilvēki, noliek ziedus, aizdedz sveces un piemin tos, kuri cīnījušies par savu valsti. Tad prātā nāk gan 1905.gada revolūcija, kurā piedalījās arī gulbenieši, gan 1918. un 1919.gada notikumi, cīņas ar vācu okupantiem, pēc tam lieliniekiem, kas bija izvietojušies muižas Baltajā pilī. Tās pagrabos bija ierīkoti moku kambari, ceļa otrā pusē baznīcā notika tribunāla sēdes, kur nāves spriedumus nolasīja no kanceles, bet izpildīja muižas šķūnītī. Gulbeniešiem ilgus gadus šī bija nozīmīga vieta, taču, sākoties padomju varai, šādus pieminekļus izpostīja vai pārveidoja. Tas skāra arī Gulbenes Brīvības pieminekli. Sākotnēji pazuda bronzas zvaigznīte, bet tās vietā pieminekļa galā parādījās sarkana piecstaru zvaigzne. Pēc tam te apbedīja 15 padomju karavīrus un izveidoja brāļu kapus. Vēlāk noņēma arī obeliska daļu un tā vietā uzstutēja padomju karavīru ar automātu rokās. Aculiecinieku atmiņas vēsta, ka obeliska akmeņus izmētāja tepat gravā pie Krustalīces upītes. Karavīra mūžs gan nebija ilgs, jo 1967.gadā Gulbenē veidoja jaunos brāļu kapus, kur pārbedīja te dusošos. Pieminekli nojauca, un visu nolīdzināja līdz ar zemi. Astoņdesmito gadu beigās, kad gaisā jau virmoja atmodas vēsmas, cilvēki Lāčplēša dienā atkal sāka pulcēties šajā vietā - tukšā, nolīdzinātā laukā. Atmiņas daudzos bija dzīvas. Astoņdesmito gadu beigās atraka pieminekļa pamatus un izņēma tur iemūrēto kapsulu, kas nu glabājas muzejā. Pateicoties sabiedrības atbalstam, 1992.gadā pieminekli uz vecajiem pamatiem atjaunoja tieši tādā pašā izskatā, kāds tas bija 1929.gadā. Vien tagad te piemin arī komunistiskā režīma upurus un represētos. Dzīve nerimst ne mirkli Bet kādu Brīvības ielu redz cilvēki, kas tajā dzīvo? Aivars Krūmiņš māju, kas celta trīsdesmitajos gados, iegādājās pirms 14 gadiem un pamazām cenšas to atjaunot. Arī pārējie ielas iemītnieki rūpējas katrs par savu māju un pagalmu. Tomēr ir arī pa kādai sētai, kura vairāk līdzinās atkritumu savāktuvei, bet tās ir mājas, kur nav kārtīga saimnieka. Kā mostas Brīvības iela? Ar automašīnu riteņu švīkstoņu uz nesen atjaunotā asfalta, ar sētnieku slotas vēzieniem un soļu dipoņu, cilvēkiem steidzoties uz darbu? A.Krūmiņš saka - šī iela pat tā īsti gulēt nemaz neaiziet. Varbūt ir kāda stunda, kad dzīve tajā pierimst. Gulbenei nav apvedceļa, un šī ir iela, kura ved cauri pilsētai uz Rēzekni, te ceļš pagriežas uz Balviem un Alūksni, un, ja atvērsies Viļakas robežkontroles punkts, dzīvība te nerims ne mirkli. Maģistrālā iela nepārtraukti ir trokšņaina un putekļaina. Krustojumā pretī Krūmiņu mājai bieži gadoties avārijas situācijas. Šajā vietā pēc rekonstrukcijas galvenais ceļš maina virzienu, bet tie, kas to neievēro, domā, ka tas turpinās tālāk pa Brīvības ielu. Viena no svarīgākajām ielām, bet atstāta bez kanalizācijas. Kad veica rekonstrukciju un raka kabeļus, Aivars domē runāja par kanalizācijas sistēmas ierīkošanu, bet nekā. Vietējie iedzīvotāji šādu lietu te uzskatītu par lielu ekstru. A.Krūmiņš norāda, ka dzīve šajā ielā ir samērā mierīga, jo te nav ne izklaižu vietu, ne lielveikalu, kas piesaistītu skaļu publiku vai daudz cilvēku. Darbojas autoservisi un mazas bodītes. Brīvības ielas apkaimē koncentrējušās arī gandrīz visas Gulbenes degvielas uzpildes stacijas. Savulaik te darbojās vairāki lieli uzņēmumi vai rūpnīcu filiāles, bet nu palikuši vien daži. Padomju laiku tirgus laukuma vietā gan nesen ielikts pamatakmens jauna tirdzniecības centra būvniecībai. Bet, kad pa Brīvības ielu aizripo kāds retro autiņš, vietējie zina - Antīko automobiļu kluba biedrs A.Krūmiņš iegādājies kārtējo braucamo vai dodas uz kādu kluba pasākumu. Viņa sētā savijas vēsturiskais un mūsdienīgais, jo Aivara vaļasprieks ir antīkie automobiļi un seni priekšmeti. Viens no slavenākajiem Aivara braucamajiem ir radiofona busiņš no filmas Baiga vasara. Šajā ielā to pazīst katrs.