Lai gan par kartotēkas ar bijušo VDK aģentu un informatoru vārdiem likteni cīņa notiek tikai vārdos un konkrēti likuma grozījumi par vai pret tās publiskošanu vismaz pagaidām nav iesniegti, karstākās diskusijas komisijā bija tieši par šo jautājumu. Savu viedokli pauda gan pārstāvji no drošības iestādēm, gan no Totalitārisma seku dokumentācijas centra (TSDC) un Okupācijas muzeja.
Vienīgais, kurš atbalsta čekas maisu publiskošanu, ir Okupācijas muzeja vēsturnieks un Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA) biedrs Ritvars Jansons, kurš uzskata, ka šie uzvārdi būtu publiskojami kopā ar plašiem zinātniskiem komentāriem. Jāpiebilst, ka tāda ir arī kopējā NA nostāja.
Pret to kategoriski iebilst gan Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, gan ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš arī norādīja - būtiskākais nepubliskošanas iemesls ir tas, ka par kādu personu ieviestā čekas kartīte vēl neliecina par sadarbību ar VDK. To var apstiprināt tikai tiesa. Tādējādi ir paredzami plaši tiesāšanās procesi, jo čekas maisos atrodami ap 4500 uzvārdu. Aizvadītajos 20 gados jau bijušas 400 tiesu prāvas, kurās personas apstrīdējušas sadarbību ar VDK, un tikai 11 gadījumos tiesa lēmusi, ka šāds fakts ir bijis.
TSDC direktore Zinta Ābola norāda, ka ir neiespējami izvērtēt personas sadarbības ar VDK pakāpi, kā arī to, kādas tieši darbības ir veicis aģents. "Latvijā ir palikušas tikai "plikas" kartītes, visas operatīvās izstrādes lietas, personas lietas, kā arī darba lietas, kurās dokumentēts, ar ko tieši persona nodarbojusies, ir izvestas uz Krieviju. Tikai pēc kartītes nav iespējams konstatēt sadarbības faktu ar VDK," skaidro Ābola.
Visu Rūtas Kesneres rakstu lasiet ceturtdienas, 16.janvāra, laikrakstā Diena!